Par zālēm un vienkārši nespēju tikt galā ar sevi.

Atdzīšos,ka diezgan sen nebiju apmeklējusi šo portālu. Un atzīšos,ka ir patiess prieks,ka šis portāls pastāv, kurā vienkārši cilvēkiem kuriem ir līdzīgi var pasūdzēties. Es jūtos pamatīgi apjukusi. Pie medikamentiem ķēros pašā pēdējā brīdī , jo visu laiku un vienmēr domāju,ka esmu pietiekami gudra, lai tiktu pati ar visu galā un nu jau otro reizi saprotu,ka es tomēr neesmu tik stipra. Vienmēr esmu domājusi,ka viss ir tikai galvā, jāsāk vairāk kas darīt, vairāk smaidīt. Tā nu izmainīju savu dzīvi pa visiem 160 grādiem. Pametu savu bijušo draugu no kura iedzīvojos pamatīgās traumās, pārvacos prom no Latvijas un dzīvoju tagad NY, kas nu tak ir īsta sapņu zeme. Pirmais gads super, fantastisk darbs, lielisks vīrietis, esmu sākusi mācības, aktīvi nodarbojos ar sportu , studēju daudz psiholoģiju, bet jūtos atkritusi atpakaļ tajā pašā sākuma posmā. Gaidu zāles , pirmo reizi lietoju fluanxolu, no kura bija mazliet labāk, bet šoreiz gaidu kad pienāks sūtījums ar Aprazolamum, nemelošu skaitu dienas kad pienāks šīs zāles. Mokos es bezmiegu jau divas nedēļas, uz darbu knapi ceļos un vispār visu daru ,kā zombijs , bez nekādas iniciatīvas. Es esmu vājprātīgi dusmīga uz sevi par to,ka netieki atkal ar savām domām un visu pārējo galā. Kā tas nākas , ka Tava dzive ir lieliska, Tev ir viss....  lielisk darbs, mīlestība, skaista māja, cilvēki apkārt kas ir superīgi, naudas visam pietiek, viss ir lieliski , bet Tu pat nespēj pasmaidīt par to .... Jau kuro dienu sevi par to ar vien vairāk un vairāk lamāju, iekšēji graužu , bet nespēju pārstāt to darīt... Vai tiešām vienīgais risinājusm ir visu mūžu dzīvot uz zālēm? Es saprotu,ka gudri ir teikt, ka tas vajag izmest miskastē un pārtikt no dabas un svaiga gaisa, bet es nekad nebiju domājusi,ka es to teikšu - es to nespēju! Katru reizi kad ķeros klāt pie medikamentiem esmu drausmīgi dusmiga uz sevi , jo es tak esmu STIPRA. Kā jūs ar to cīnāties? Liekas,ka cilvēkiem, kas tev ir apkārt to visu nav jēga stāstīt, viņi paklausīsies un padomās, ka vienkāŗsi gribas pačīkstēt pa dzīvi un jaatdzīs,ka neesmu radusi kādam sūdzēties un čīkstēt, vienmēr esmu domājusu,ka tieku ar visu ļoti labi galā pati un , ka man citu palīdzība nav vajadzīga. Kā jūs cilvēki tiekat ar to galā? Tiešām risinājums ir medikamenti nezināmu gadu garumā? Protams manā gadījumā ar pārtraukumiem, bet atkal atgriežos pie viņiem. Esmu sarakstījusi pamatīgu eseju , bet man tiešām nav kur citur vērsties.