Uzmācības, rituāli un citas stulbas lietas

Ar VD sadzīvoju jau gandrīz desmit gadus. Ir bijušas visādas bailes. Arī šobrīd bailes nepamet. Ar tām esmu iemācījies tikt galā, vismaz nedaudz, bet ir lietas ar ko ir lielas problēmas. Uzmācības par to, ka kaut kas jāizdara tieši tā un ne savādāk, vai arī tik un tik reizes.
Ejot skaitu soļus, "nedrīkst" nojukt, visu, ko lietoju skaitu, "jābūt" precīzam skaitam, vai jebkādam, tikai ne kādiem dažiem konkrētiem, kas asociējās ar kaut ko sliktu. Parasti visur braucu ar automašīnu, pat ļoti īsus attālumus, jo soļu skaitīšana dikti nogurdina un prasa daudz laika, jo pie nojukšanas viss jāsāk no vietas, kur viss bija Ok. Kaut kur dodoties iegaumēju maršrutu, jo atpakaļceļā "vajag" doties pa to pašu ceļu. Tās ir tikai dažas no uzmācībām, kas mani nomoka.
Ir darbības, kuras veicu kā rituālus, lai tik kaut kas slikts nenotiek.
Visas šīs uzmācības un rituālus veicu, lai izvairītos no iedomātām nelaimēm un panikas lēkmēm, kuras sākas, ja kaut ko greizi izdaru. Šis sviests jau ir līdz brošai, apnicis galīgi.
Šodien biju izgājis uzpīpēt, iekšā mājā nācu 2,5 stundas, jo visu laiku kaut kas nojuka, ja neizdaru tieši tā un ne savādāk, nevaru veikt nākamo darbību. Ir dienas, kad viss iet daudz labāk. Bet principā katra diena ir uzmācību pilna.
Vēl viena lieta, kas visu laiku liek veikt tās glupās darbības ir tāda, ka gandrīz uz katra soļa redzu kaut ko saistītu ar nāvi un cilvēkiem, kuri ir aizgājuši. Viņu vecumu, miršanas vietas, ar viņiem saistītas lietas. Šīs lietas rada bailes, savukārt bailes radauzmācības un rituālus. Faktiski viss ir no bailēm par nāvi un ar to saistītām lietām. Šo vārdu pat izrunāt un rakstīt ir pretīgi!
Apzinos, ka tas viss ir pupu mizas, bet pa īstam iestāstīt sev  to nesanāk. Ja kādu dienu jūtos ļoti labi, tad mēdzu sev pateikt, ka viss, pietiek, bet pēc brītiņa visi rituāli ir atkal klāt.