VD vai kāda cita kaite- kā tikt ar to skaidrībā?

Teorētiski it kā viss ir skaidrs, jāveic izmeklēšanas un zināsi visas savas slimības, bet reāli, lai patiešām palīdzētu, vajadzīga  liela naudiņa, kuras arī bez visām šīm  veselības  problēmām ir vairāk kā nepietiekoši. Pats bēdīgākais ir tas, ka var bezgalīgi vazāties pa ārstiem, bet neko daudz gudrāks no tā nepaliksi.  Vienā, otrā vietā atrod kādu  nelielu kaiti, izraksta  kaut kādas  zāles un dzīvo vien tālāk. Man ir 47 gadi, apmēram pirms 7 gadiem tika atzīta hipertonija, sākumā lietoju asinsspiedienu pazeminošas zāles vienreiz dienā, nu jau pāris gadus jādzer tabletītes gan rītā, gan vakarā. No  jūlija  sāku justies pavisam nelāgi- ejot uz darbu, rodas velkošas  nelielas sāpes krūšukurvja rajonā, kas atstarojas arī uz abām rokām, smaguma sajūta krūtīs, tāds kā vājums kājās. 05.10. nakts vidū izsaucu ātros, tie konstatīja hipertonisko krīzi, asinspiediens 200/100. Tikai neesmu pārliecināta, vai tā bija tikai hipertoniskā krīze. Viss sākās no tā, ka pamodos un uzreiz sākās diezgan spēcīga šalkoņa galvā, vājums rokās un kājās, sāpes sirds rajonā, tāda kā salstoša sajūta muguras apvidū, neskaidra saprašana+ bailes no visām šīm nepatīkamajām izjūtām. Nākošajā dienā eju pie ģimenes ārsta, uztaisa man KG, tur kārtībā viss, izraksta asinsvadus paplašinošas zāles Phezam.  Nozīmē kakla un krūšukurvja rentgenogrāfiju, kura parāda, ka spondiloze un spondilartroze. Turpmāk līdz šim pašam brīdim jūtos slikti- gandrīz nepārtraukti ir trokšņi galvā, galva reibst  un ir tāda kā  neskaidra, muguras rajonā jocīgi it kā salst, it kā karst. Pats trakākais, ka naktīs pamostos, un visas šis nejaukās sajūtas klūp virsū ar divkāršu spēku, arī bailes un uztraukums par savu veselību liek manīt arvien spēcīgāk.
Ļoti negribas  lietot  spēcīgus psihiku nomierinošus medikamentus, jo daudzus gadus atpakaļ biju ar tiem saskārusies. 1987. gadā man bija bezgala smagas dzemdības, pēc kurām nedēļu atrados komā, no kuras pamodos ar kustību un runas traucējumiem, cieta  arī psihe. Vēlāk nācās saskarties ar depresiju, pastāvīgām bailēm par savu dzīvību, sevišķi naktīs bieži vien  likās, ka mirstu nost,  nomāca bieža raudulība,  bija daudzas vizītes pie psihiatra un dažas reizes nācās ārstēties arī psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Apmēram 20 gadus lietoju dažadus antidepresantus un psihotropos medikamentus.Bezgala grūti bija tikt vaļā no to atkarības, tomēr man tas izdevās. Un nu atkal jūtu, ka atkal tos nāksies lietot.