Pirmās lielās bailes!!! (Lapas 4 no 4)

ja godīgi, man depresiju, neskatoties uz visādiem reāliem pārdzīvojumiem, visvairāk veicināja tieši laika trūkums un līdz ar to nespēja nodarboties ar sev mīļām lietām un satikt savus draugus. vairākus gadus tikai ikdiena, remonts un skraidīšana pa divām dzīvesvietām, kamēr tik tāl visu izdarījām, ka varējām pārvākties. būtībā - darbs un mājas. kamēr beigās vispār zuda jēga dzīvei - vēl taga cīnos ar bezjēdzības sajūtu. par piedevām neko nezinu, zinu, ka man D vitamīns stipri zem normas un tas arī veicina depresiju, agrāk to lietoju kapsulās. pēc fiziskām aktivitātēm gan man paliek labāk, kaut šobrīd veselība pieklibo un tā dikti nevaru sportot. naudas trūkums noteikti sit pa nerviem, jo par to nevar nedomāt. man, paldies Dievam, pamatvajadzībām un ikdienai naudas pietiek, gribētos jau kādu psihoterapiju, bet tas gan padārgi un to nevaru atļauties.

man jau šķiet, ka vislabāk, ja ir kāds cilvēks, kurš ir autoritāte, un kurš ik pa laikam pasaka, ka viss kārtībā un viss būs labi. vismaz man tas palīdzētu. slikti, ka man ir maz autoritāšu un es apšaubu citu teikto, īpaši, ja jūtu, ka tas neatbilst patiesībai...:) bet D vitamīnu var lietot ļoti ilgi, ziemeļnieki to lieto pastāvīgi. tāpēc viņiem tik daudz AD lietotāju (un "metāla" cienītāju ), jo ir garās naktis un maz iespēju pie D vitamīna tikt dabiskā ceļā.

nu jā.. skumji, ja sanāk kādreiz "norauties" uz kādu, jo visu dienu ir bijis briesmīgi un kāds kaut ko pasaka. tu esi visu šo laiku izlicies, ka viss ir labi, bet vienā brīdī vairs neizturi. jo sanāk jau visu laiku smaidīt un tēlot, ka viss labi. vismaz es tā daru. pat ārsti ne vienmēr notic, ka man ir tik slikti, kā stāstu. kad biju Dzintaros uz neirožu klīniku, es vienīgā laikam bez zālēm "sēdēju" - parasti, kad jāstāsta par sevi, sāku jokot, neizstāstu visu līdz galam. dāmas, kuras sastāstīja ārstam šausmu stāstus, gāja uz relaxmasāžām, baseiniem, spā, baudīja dzīvi. es, kurai it kā viss ok, dzīvoju savā "cietumā" savā galvā. tāda mūžīgā melošana sanāk. bet tā jau ir taisnība, ka būtībā nevienam neinteresē, kā tev ir. ārstam tas ir darbs un labākajā gadījumā viņš būs laipns, apkārtējiem pietiek savu problēmu. ļoti cerēju uz "Sauleszīmēm", kuras baigi reklamējās, bet tagad skatos, ka aizgājis viss komercijā. man pat uz e-pastu neatbildēja, kad varu iet uz atbalsta grupu - uzrakstīja, ka šobrīd nav laika atbildēt...:) skumji, ka nav tādu atbalsta grupu, kā atkarīgajiem,, kur ar domubiedriem vienkārši izrunāties.

diemžēl tā ir. man jau šķiet, ka tā tāda Latvijas iezīme. kad Francijā stažējos soc.darbā, tur tiešām bija ļoti sirsnīga attieksme pret visiem - vai  garīgi atpalikušiem, vai daunīšiem. nekādas uzpūtības. pie mums tā iedomība ļoti raksturīga. un visi grib nopelnīt - sākumā laba ideja, bet rezultātā atkal kāds "uzvārās"... bet ir arī labi terapeiti gadījušies, nevar teikt, ka visi tikai naudas dēļ strādā.

man visvairāk "škrobe", ja samaksāju par vizīti 25 vai vairāk eiro, bet man velta 5 minūtes un es redzu, ka es vispār šim cilvēkam - mediķim neinteresēju. pārsvarā gan nācies satikt labus ārstus, bet tieši psihiatrijas-psihoterapijas jomā kaut kā vislielākie nūģi un iedomīgie pūšļi ir satikti, kaut manuprāt tieši šajā sfērā būtu īpaši iejūtīgiem jābūt.

nu jā - mēs darbā nekad neiedomātos, runājot ar klientiem, pļāpāt pa telefonu. ja ir atnācis cilvēks, tad uzmanība ir jāvelta viņam. tāds distoniķis ar pazeminātu pašvērtējumu ierodas pie ārsta, bet tur viņa pašvērtējumu sagrauj pavisam... varbūt ārstiem apriori tādi, kā mēs, liekas traki, pat, ja viņi to skaļi nesaka

Ka jums vispar ziema. Tumsa? MAN nepatik ☺

Ir vieglākk apzinoties, ka neesi vienīgais. Bet es laikam esmu īpasi smags gadījums. Ir bailes par veselību, par visādām slimībām, bieži attopos googlējot par dažādām slimībām, ar kurām es iedomājos, ka slimoju. Bailes no ārstiem, ka man atklās kādu ļaunu slimību. Nespēju saņemties aiziet pie ārstiem, lai pāliecinātos, ka nekaiš kaut kas. Dažreiz gulēt ejot, ir sajūta, ka varu vairs no rīta nepiecelties. Bieži domāju par negatīvo savā dzīvē, par to, ka īsti neko neesmu sasniedzis, par to, ka nākotnē nekas labs nav sagaidāms, jo nespēju saņemties lai kaut ko mainītu. Bieži nāk uzmācīgas domas, ka var notikt kaut kas slikts, nomāc domas par tuvinieku nāvi, kas ir tikai muļķīgas iedomas. Ir reālas problēmas ar atmiņu, koncentrēšanos, loģisko domāšanu. Ir problēmas strādāt normālu pilnas slodzes darbu, jo vienkārši nespēju, jūdzos nost ar laiku. Man viss ātri apnīk.  ļoti strauji mainās noskaņojums. Ir problēmas arī ar kontaktēšanos ar cilvēkiem. Bailes no nāves. Šausmīgi apzināties, ka pienāks tas brīdis, kad būs jānomirst. Ir šausmīgas problēmas, par to vispār kādam izstāstīt, jo to slēpju un apspiežu to sevī. Trakākais, ka pats nespēju neko kontrolēt. Bet esmu sapratis, ka būs vien jāmeklē psihoterapeita palīdzība.

Prieks, ka esi sapratis, ka vajag palīdzību. Diemžēl vienam ir ļoti grūti tikt no šī stāvokļa ārā.
Centies jau spert pirmo soli un piedomā pie tā, ka nevajag gūglēt simptomus, ka nevajag ļauties negatīvajām domām. Centies jebkurā notikumā ieraudzīt kaut ko pozitīvu.