61 Izmainīja hera333 (2016-09-27 08:52:04)

Re: Pirmās lielās bailes!!!

dita rakstīja:

nu jā - es tad parasti sev saku - viss ir normāli, un tas palīdz savākties. cenšos nesākt sevi analizēt, bet aizņemt ar kaut kādiem darbiem.

 
Es tagad saku dzert htp5 ,esmu pasa sakuma .Vai tev ir pazistamas sada piedeva ?Tas vairo serotaninu ..

Problema tada ,ka ar neko radosu ,vai uzmundrinosu neesmu ipasi aiznemta ,tikai ar ikdienas pienakumiem ,kuri netastaj laiku nekam citam .Turklat esmu vejoprojam bez darba ,un problemas risinasan ir iekerusies milziga bezceriga biezokni ,viena kavesanas pec otras ..Brivdienas pastardaju darza ,bet tas pec tam noliek uz lapstinam ,sap visas malas un depresija macas vel vairak virsu ....Pie daudz ka vainojama ir finansiala nestabilitate ..

62

Re: Pirmās lielās bailes!!!

ja godīgi, man depresiju, neskatoties uz visādiem reāliem pārdzīvojumiem, visvairāk veicināja tieši laika trūkums un līdz ar to nespēja nodarboties ar sev mīļām lietām un satikt savus draugus. vairākus gadus tikai ikdiena, remonts un skraidīšana pa divām dzīvesvietām, kamēr tik tāl visu izdarījām, ka varējām pārvākties. būtībā - darbs un mājas. kamēr beigās vispār zuda jēga dzīvei - vēl taga cīnos ar bezjēdzības sajūtu. par piedevām neko nezinu, zinu, ka man D vitamīns stipri zem normas un tas arī veicina depresiju, agrāk to lietoju kapsulās. pēc fiziskām aktivitātēm gan man paliek labāk, kaut šobrīd veselība pieklibo un tā dikti nevaru sportot. naudas trūkums noteikti sit pa nerviem, jo par to nevar nedomāt. man, paldies Dievam, pamatvajadzībām un ikdienai naudas pietiek, gribētos jau kādu psihoterapiju, bet tas gan padārgi un to nevaru atļauties.

63

Re: Pirmās lielās bailes!!!

dita rakstīja:

ja godīgi, man depresiju, neskatoties uz visādiem reāliem pārdzīvojumiem, visvairāk veicināja tieši laika trūkums un līdz ar to nespēja nodarboties ar sev mīļām lietām un satikt savus draugus. vairākus gadus tikai ikdiena, remonts un skraidīšana pa divām dzīvesvietām, kamēr tik tāl visu izdarījām, ka varējām pārvākties. būtībā - darbs un mājas. kamēr beigās vispār zuda jēga dzīvei - vēl taga cīnos ar bezjēdzības sajūtu. par piedevām neko nezinu, zinu, ka man D vitamīns stipri zem normas un tas arī veicina depresiju, agrāk to lietoju kapsulās. pēc fiziskām aktivitātēm gan man paliek labāk, kaut šobrīd veselība pieklibo un tā dikti nevaru sportot. naudas trūkums noteikti sit pa nerviem, jo par to nevar nedomāt. man, paldies Dievam, pamatvajadzībām un ikdienai naudas pietiek, gribētos jau kādu psihoterapiju, bet tas gan padārgi un to nevaru atļauties.


Visu laiku lietoju d vvitaminu pilienos ,pirms menesa partarucu ,domaju ,ka bus jau pa ilgu .Nezinu ,vai man palika labak ...Selenu ari katru dienu 2 pilienus papildus lietoju ,nu nekas nemainijas ..

64

Re: Pirmās lielās bailes!!!

man jau šķiet, ka vislabāk, ja ir kāds cilvēks, kurš ir autoritāte, un kurš ik pa laikam pasaka, ka viss kārtībā un viss būs labi. vismaz man tas palīdzētu. slikti, ka man ir maz autoritāšu un es apšaubu citu teikto, īpaši, ja jūtu, ka tas neatbilst patiesībai...:) bet D vitamīnu var lietot ļoti ilgi, ziemeļnieki to lieto pastāvīgi. tāpēc viņiem tik daudz AD lietotāju (un "metāla" cienītāju smile ), jo ir garās naktis un maz iespēju pie D vitamīna tikt dabiskā ceļā.

65

Re: Pirmās lielās bailes!!!

dita rakstīja:

man jau šķiet, ka vislabāk, ja ir kāds cilvēks, kurš ir autoritāte, un kurš ik pa laikam pasaka, ka viss kārtībā un viss būs labi. vismaz man tas palīdzētu. slikti, ka man ir maz autoritāšu un es apšaubu citu teikto, īpaši, ja jūtu, ka tas neatbilst patiesībai...:) bet D vitamīnu var lietot ļoti ilgi, ziemeļnieki to lieto pastāvīgi. tāpēc viņiem tik daudz AD lietotāju (un "metāla" cienītāju smile ), jo ir garās naktis un maz iespēju pie D vitamīna tikt dabiskā ceļā.


Labi ,varbut atsaksu atkal lietot ...

Es vispar visu ,ko saka civeks ,kurs nav distonikis uztveru ar skepsi ..Tapec jau sezu seit visu laiku wink)..Man vajag to sajutu ,ka varu ticet cilvekam,jo vins iet cauri tam pasam biezoknim un ir tapat pak..ka es ..

Lielaka dala ,ko saka otrs cilveks izklausas ta :"Bus jau labi ,viss ir ok .Tulkojuma :Arprats ,ar vinu tiesam vairs nav labi ,kads arprats ,vai man vienalga -es tapat tevi nesaprotu!"Piedodiet ,tadi mes esam distoniki ,tas jau nav aiz launa prata ,vienkarsi tik traki ka mes briziem jutamies ,to paldies Dievam citiem cerams nenaks izjust ..Mes esam pasi sava cietuma un jutamies ,loti vientuli ...Es jutos loti vientula..Biezi jutos ta itka kritu naturai ,jau visiem savejiem uz nerviem ..Bet ,kad man prasa :Kas tev sodien kais ?Tad palieku dusmiga .Es tacu esmu visu paskaidrojusi gana izsmelosi .Labak tad leic mani miera ar parmetumiem  ..

66

Re: Pirmās lielās bailes!!!

nu jā.. skumji, ja sanāk kādreiz "norauties" uz kādu, jo visu dienu ir bijis briesmīgi un kāds kaut ko pasaka. tu esi visu šo laiku izlicies, ka viss ir labi, bet vienā brīdī vairs neizturi. jo sanāk jau visu laiku smaidīt un tēlot, ka viss labi. vismaz es tā daru. pat ārsti ne vienmēr notic, ka man ir tik slikti, kā stāstu. kad biju Dzintaros uz neirožu klīniku, es vienīgā laikam bez zālēm "sēdēju" - parasti, kad jāstāsta par sevi, sāku jokot, neizstāstu visu līdz galam. dāmas, kuras sastāstīja ārstam šausmu stāstus, gāja uz relaxmasāžām, baseiniem, spā, baudīja dzīvi. es, kurai it kā viss ok, dzīvoju savā "cietumā" savā galvā. tāda mūžīgā melošana sanāk. bet tā jau ir taisnība, ka būtībā nevienam neinteresē, kā tev ir. ārstam tas ir darbs un labākajā gadījumā viņš būs laipns, apkārtējiem pietiek savu problēmu. ļoti cerēju uz "Sauleszīmēm", kuras baigi reklamējās, bet tagad skatos, ka aizgājis viss komercijā. man pat uz e-pastu neatbildēja, kad varu iet uz atbalsta grupu - uzrakstīja, ka šobrīd nav laika atbildēt...:) skumji, ka nav tādu atbalsta grupu, kā atkarīgajiem,, kur ar domubiedriem vienkārši izrunāties.

67

Re: Pirmās lielās bailes!!!

dita rakstīja:

nu jā.. skumji, ja sanāk kādreiz "norauties" uz kādu, jo visu dienu ir bijis briesmīgi un kāds kaut ko pasaka. tu esi visu šo laiku izlicies, ka viss ir labi, bet vienā brīdī vairs neizturi. jo sanāk jau visu laiku smaidīt un tēlot, ka viss labi. vismaz es tā daru. pat ārsti ne vienmēr notic, ka man ir tik slikti, kā stāstu. kad biju Dzintaros uz neirožu klīniku, es vienīgā laikam bez zālēm "sēdēju" - parasti, kad jāstāsta par sevi, sāku jokot, neizstāstu visu līdz galam. dāmas, kuras sastāstīja ārstam šausmu stāstus, gāja uz relaxmasāžām, baseiniem, spā, baudīja dzīvi. es, kurai it kā viss ok, dzīvoju savā "cietumā" savā galvā. tāda mūžīgā melošana sanāk. bet tā jau ir taisnība, ka būtībā nevienam neinteresē, kā tev ir. ārstam tas ir darbs un labākajā gadījumā viņš būs laipns, apkārtējiem pietiek savu problēmu. ļoti cerēju uz "Sauleszīmēm", kuras baigi reklamējās, bet tagad skatos, ka aizgājis viss komercijā. man pat uz e-pastu neatbildēja, kad varu iet uz atbalsta grupu - uzrakstīja, ka šobrīd nav laika atbildēt...:) skumji, ka nav tādu atbalsta grupu, kā atkarīgajiem,, kur ar domubiedriem vienkārši izrunāties.

Man, ja ta godigi ari liekas ,ka atbalsta grupas un visas organizacijas ,kuras domatas,izveidotas tiesi prieks tam ,lai nebutu barjera ,starp apmekletaju un darbinieku .Tas ir tiesi pretejas ,neatsaucigas un tajas ir mazliet uzputiga vide .Es biezi esmu saskarsuies ar nesapratni un vesumu ,tapec reti mekleju profesionalu atbalstu ..Mani ats isteniba ,loti izbrin ,jo sis organizacijas jau tiesi tam ir domatas ,lai sniegtu atbastu un patikamu visi ,jau ta iecikletam,bailigam,nedrosam vai ka savadak nomaktam cilvekam .Tas ir ta pat ka anonimie alkoholiki ,ja tu ta atbildesi ,tas cilveks nekad pie tevis neatnaks ..Loti skumji ....:((

68

Re: Pirmās lielās bailes!!!

diemžēl tā ir. man jau šķiet, ka tā tāda Latvijas iezīme. kad Francijā stažējos soc.darbā, tur tiešām bija ļoti sirsnīga attieksme pret visiem - vai  garīgi atpalikušiem, vai daunīšiem. nekādas uzpūtības. pie mums tā iedomība ļoti raksturīga. un visi grib nopelnīt - sākumā laba ideja, bet rezultātā atkal kāds "uzvārās"... bet ir arī labi terapeiti gadījušies, nevar teikt, ka visi tikai naudas dēļ strādā.

69

Re: Pirmās lielās bailes!!!

Pie mums uzputiba un sevis izradisana ir pirmaja vieta ,pat sadas profesijas ...Cilveki nestrada aicinajuma pec ,liekas ka daudzi sajaukusi debess puses ..Biezi cilvekus iedala statusos un pec vajadzibas ,loti zemiski un pat smiekligi ...

70

Re: Pirmās lielās bailes!!!

man visvairāk "škrobe", ja samaksāju par vizīti 25 vai vairāk eiro, bet man velta 5 minūtes un es redzu, ka es vispār šim cilvēkam - mediķim neinteresēju. pārsvarā gan nācies satikt labus ārstus, bet tieši psihiatrijas-psihoterapijas jomā kaut kā vislielākie nūģi un iedomīgie pūšļi ir satikti, kaut manuprāt tieši šajā sfērā būtu īpaši iejūtīgiem jābūt.

71

Re: Pirmās lielās bailes!!!

dita rakstīja:

man visvairāk "škrobe", ja samaksāju par vizīti 25 vai vairāk eiro, bet man velta 5 minūtes un es redzu, ka es vispār šim cilvēkam - mediķim neinteresēju. pārsvarā gan nācies satikt labus ārstus, bet tieši psihiatrijas-psihoterapijas jomā kaut kā vislielākie nūģi un iedomīgie pūšļi ir satikti, kaut manuprāt tieši šajā sfērā būtu īpaši iejūtīgiem jābūt.


Es zinu so sajutu ,man toreiz vajadzeja pateikt ,ka to naudu vins nav nopelnijis un atstat sava kabata .Jo galu -gala pa telefonu mums bija jau cita runa ,bet kad ierados ,sanemu loti smiekligu iespaidu par viziti ,turklat manu jautajumu dr.teicas ,ka nemaz nav tiesigs risinat .Tad par ko man jamaksa ,ja vel 15 min ilgas vizites laika dr.vel atbild uz citiem tel.zvaniem .Turklat runajam mes vizites laika nemaz ne par psihoterapiju ,bet par ikdieniskam lietam..Toreiz biju oti dusmiga un vairs tapec neapmekleju ne psihologus ,ne terapeitus .Izskatas ta ,ka vini tautu uzskata par mulkiem...

72

Re: Pirmās lielās bailes!!!

nu jā - mēs darbā nekad neiedomātos, runājot ar klientiem, pļāpāt pa telefonu. ja ir atnācis cilvēks, tad uzmanība ir jāvelta viņam. tāds distoniķis ar pazeminātu pašvērtējumu ierodas pie ārsta, bet tur viņa pašvērtējumu sagrauj pavisam... smile varbūt ārstiem apriori tādi, kā mēs, liekas traki, pat, ja viņi to skaļi nesaka smile

73 Izmainīja karijs5 (2016-10-30 13:47:36)

Re: Pirmās lielās bailes!!!

bail no gāzes apkures
___________________________________
visu Kredītu apvienošana

kaut kā tā

74

Re: Pirmās lielās bailes!!!

Ka jums vispar ziema. Tumsa? MAN nepatik ☺

75

Re: Pirmās lielās bailes!!!

gaa rakstīja:

Ka jums vispar ziema. Tumsa? MAN nepatik ☺

Forša ziema, sniegs, gaišs. Bet saprotu Tevi. Man tā arī bija. Emmm, nezinu kas palîdzèja, bet vairs nav. Es Tev ieteiktu šo parunāt ar psihoterapeitu.

76

Re: Pirmās lielās bailes!!!

Ir vieglākk apzinoties, ka neesi vienīgais. Bet es laikam esmu īpasi smags gadījums. Ir bailes par veselību, par visādām slimībām, bieži attopos googlējot par dažādām slimībām, ar kurām es iedomājos, ka slimoju. Bailes no ārstiem, ka man atklās kādu ļaunu slimību. Nespēju saņemties aiziet pie ārstiem, lai pāliecinātos, ka nekaiš kaut kas. Dažreiz gulēt ejot, ir sajūta, ka varu vairs no rīta nepiecelties. Bieži domāju par negatīvo savā dzīvē, par to, ka īsti neko neesmu sasniedzis, par to, ka nākotnē nekas labs nav sagaidāms, jo nespēju saņemties lai kaut ko mainītu. Bieži nāk uzmācīgas domas, ka var notikt kaut kas slikts, nomāc domas par tuvinieku nāvi, kas ir tikai muļķīgas iedomas. Ir reālas problēmas ar atmiņu, koncentrēšanos, loģisko domāšanu. Ir problēmas strādāt normālu pilnas slodzes darbu, jo vienkārši nespēju, jūdzos nost ar laiku. Man viss ātri apnīk.  ļoti strauji mainās noskaņojums. Ir problēmas arī ar kontaktēšanos ar cilvēkiem. Bailes no nāves. Šausmīgi apzināties, ka pienāks tas brīdis, kad būs jānomirst. Ir šausmīgas problēmas, par to vispār kādam izstāstīt, jo to slēpju un apspiežu to sevī. Trakākais, ka pats nespēju neko kontrolēt. Bet esmu sapratis, ka būs vien jāmeklē psihoterapeita palīdzība.

77

Re: Pirmās lielās bailes!!!

Ar mani ir tas pats. Tās pašas domas.

78

Re: Pirmās lielās bailes!!!

dzelme rakstīja:

Ir vieglākk apzinoties, ka neesi vienīgais. Bet es laikam esmu īpasi smags gadījums. Ir bailes par veselību, par visādām slimībām, bieži attopos googlējot par dažādām slimībām, ar kurām es iedomājos, ka slimoju. Bailes no ārstiem, ka man atklās kādu ļaunu slimību. Nespēju saņemties aiziet pie ārstiem, lai pāliecinātos, ka nekaiš kaut kas. Dažreiz gulēt ejot, ir sajūta, ka varu vairs no rīta nepiecelties. Bieži domāju par negatīvo savā dzīvē, par to, ka īsti neko neesmu sasniedzis, par to, ka nākotnē nekas labs nav sagaidāms, jo nespēju saņemties lai kaut ko mainītu. Bieži nāk uzmācīgas domas, ka var notikt kaut kas slikts, nomāc domas par tuvinieku nāvi, kas ir tikai muļķīgas iedomas. Ir reālas problēmas ar atmiņu, koncentrēšanos, loģisko domāšanu. Ir problēmas strādāt normālu pilnas slodzes darbu, jo vienkārši nespēju, jūdzos nost ar laiku. Man viss ātri apnīk.  ļoti strauji mainās noskaņojums. Ir problēmas arī ar kontaktēšanos ar cilvēkiem. Bailes no nāves. Šausmīgi apzināties, ka pienāks tas brīdis, kad būs jānomirst. Ir šausmīgas problēmas, par to vispār kādam izstāstīt, jo to slēpju un apspiežu to sevī. Trakākais, ka pats nespēju neko kontrolēt. Bet esmu sapratis, ka būs vien jāmeklē psihoterapeita palīdzība.

Prieks, ka esi sapratis, ka vajag palīdzību. Diemžēl vienam ir ļoti grūti tikt no šī stāvokļa ārā.
Centies jau spert pirmo soli un piedomā pie tā, ka nevajag gūglēt simptomus, ka nevajag ļauties negatīvajām domām. Centies jebkurā notikumā ieraudzīt kaut ko pozitīvu.

79

Re: Pirmās lielās bailes!!!

How to "Give it to God" when dealing with Anxiety
https://www.youtube.com/watch?v=lp2aPu9inF8