Sviests!

Sveiki visiem!
Izdomāju padalīties ar savu stāstu un izjūtām ar cerību, ka nezināmu iemeslu dēļ paliks labāk. VD man nav svešs pasākums nu jau 10 gadi kā papildina manu ikdienu un padara krietni krāsaināku. Neskaitot fiziskos simptomus ir krietni pasliktinājies garīgais stāvoklis, ir uzradušās nu jau uz šo brīdi nekontrolējamas un slimas fobijas un bailes.
Protams bailes no nāvējošas un mokošas slimības ir klasika, bet tā sastāda tikai nieka 30% no laika ko pavadu cīnoties pats ar savu saprātu. Pēdējos mēnešos vēl vairāk par to mani nomoka jau uz doto brīdi pilnīgi slimas bailes par novecošanu. Ir slimīga analīze par to cik strauji iet laiks un es novecoju. Ir aizgājis tik tālu, ka katrs raksts internetā, kāda filma, avīze, grāmata vai kautvai saruna uz ielas manu galvu provocē meklēt informāciju un analizēt to cik tas sen vai nesen ir noticis un cik daudz laika pagājis. Man šķiet, ka pat grūti aprakstīt, kas ar mani notiek. Meklēt google slavenu aktieru vārdus un skatīties viņu vecumu, lai salīdzinātu ar laiku kad es viņus atceros jaunākus, nepārtraukti domāt par to, ka noveco vecāki, suns, kaķis. Pat nav svarīgi, kas.
Negulētas naktis, spiediens galvā, acīs, nogurums. Ir pilnīgi sajūta, ka nu jau viss es eju pilnīgā sviestā.
Un īsti nav arī ideju ko iesākt.
Jo paliek jau tiešām grūti...
Nuu lūk. Varbūt kādam lasot ir interesanti, ka ir arī šādas bailes un vd ir traka lieta