Bailes (Lapas 1 no 3)

Tev ārsts konstatēja VD?

Vai ārsts Tev deva kādas rekomendācijas ko esošajā situācijā darīt?

Ļoti pareizi. Panikas lēkmju brīdī cilvēks elpo sekli un  nepienāk smadzenēm skābeklis, tad sākas reiboņi. PL laikā ir ļoti jādomā par kārtīgu un lēnu ieelpu un izelpu. Tas nomierina organismu un arī novērš uzmanîbu no tā, ka pievērs uzmanību sajūtām.

Man ir taa pat,juutos labi fiziski kaa sobriid tiiru naaju viss super bet briziem iedomaajos ka tulit paliks slikti un kaut kas notiks

Nē, tas nav normāli. Es jau teicu, ka bailes ir jāārstē. Kā Tev šķiet vai bailēs dzīvot ir normāli?

Un ko Tu man ar to gribēji pateikt? Ka tas ir normāli?
Ir daļa baiļu, kuras ir jāpārvar, ir kuras jāārstē. Ir bailes, kuras labāk neielaist savā dzīvē un darīt visu, lai viss ir labi. (Te es runāju par avārijām, tuvienieku slimībām utt)

Es varu arî teikt - ak Tu nabadzīte turies. Tas viss ir normāli. Nekad nevienam neesmu neko pārmetusi. Un iesaku vienmēr. Un vairākas reizes varu atkārtot - no tā, ka citiem ir tādas sajutas bijušas nekas nemainīsies tajā dzīvē. Tas pats par zàļu lietošanu. Es zinu, ka te daudzi lieto tos AD no kuriem man bija nopietna blakne un apzinos, ka ja to pateikšu, tad visi gaidīs un pievērsīs uzmanību un baidīsies ka tas piepildīsies viņu dzīvē. (Šī iezīme ir visiem distoniķiem). Tāpēc es reti kad runāju par to, kas man ir bijis. Ja Jums tik ļoti interesē, tad mans sākuma process ir bijis tieši tads pats kā Jums prasot par sajūtām. Divi gadi bija posms, kad neizpratu kā darbojas veģetatīvā nervu sistēma un kāpēc man ir slikti. Un sliktumi man ir joprojām. Es tikai zinu, ka nav vērts par to runāt, jo tas mani ievelk tieši dziļāk. Mans sakāmais ir tikai ar mērķi likt sākt domāt racionāli nevis ļauties sajūtām un gaidīt nākošo slikto sajūtu un atkal nākošo.

Čatiņā mēs viens par otru gan iesmejam
Tak vispār nav jāņem galvā kkas un jābeidz izdabāt citiem. Tas pats par ārstiem - nu nevajag ļaut sev iziet no ārsta kabineta bez atbildēm uz saviem jautājumiem. Starpcitu šî arī ir tāda distoniķu iezīme, nepastāvēt par sevi.

Oi, cik man nav bijis ka uz ielas reibst un protams, ka arī man ir bailes. Bet man ir divas izvèles - ļauties bailèm un iet atpakaļ vai turpināt un iet uz darbu. Es apstājos, padzeru ūdeni, paelpoju un eju uz priekšu. Rītos, kad man ir slikt ir divas izvèles palikt mājās un baidīties vai iet uz priekšu. Tā ir baiļu pārvarēšana un apzināties, ka nekas jau traks nenotiks, ka atkal esmu kko pret sevi izdarījusi - piemēram par maz gulējusi. Ar reiboņiem eju pie ārsta un meklēju vainu. Ja tas ir no distonijas tad izlemju kopā ar ārstu ko darīt. Ja tā ir fiziska kaite, tad izlemju ar ārstu ko darīt.