Tēma: 1. lielā panikas lēkme
Jā, kā jau to biju gaidījusi, pēc 5 veģetatīvās distonijas gadiem, mani šodien pirms stundas piemeklēja pirmā lielā panikas lēkme. Ir bijušas daudz mazas, ja tā var teikt, nemitīgs stress, nemiers, reiboņi un viss pārējais, bet šodien jau bija par traku. Kā tad tas viss notika? Šodien izlēmu, ka jādodas uz veikalu. Jau par domu vien sirds sitās ātrāk, sāka sāpēt galva, bet zināju, ka gribu izvēdināt galvu un mierīgi viena pati aizčāpot līdz veikalam, lai sevi palutinātu ar ko gardu. Izejot no mājas, galvā sāka šaudīties domas - varbūt neiet uz to lielveikalu, kas ir patālāk, bet ieskriet tuvējā pārtikas veikalā, kas atrodas blakus mājām. Nē, izlēmu, ka jādodas vien uz lielveikalu, pa ceļam paelpojot gaisu, izvēdinot domas. Ienākot veikalā, domas atkal metās man virsū un atkal es sāku just, ka paliek slikti - šķita, ka gaisa par maz, par karstu, galva paliek dulla, flīzes zem kājām miglojas. Tā vietā, lai izpētītu veikala plauktus un izvēlētos kāroto, es paķēru vien dažas nebūtiskas lietas un raitā solī devos uz kasēm. Kā vienmēr, izvēlējos kasi, pie kuras ir vismazāk cilvēku, vēloties ātrāk tikt ārā no veikala. Piegāju, izkrāmēju produktus uz lentas un pēkšķi kasiere aizskrien kaut kur, atstājot klientus gaidām. Un tad es jūtu - sākās panika, ķermenis sāk trīcēt, seja paliek bāla, sirds sitās kā vēl nekad - vienvārdsakot, visi simptomi kopā. Ar acīm tajā mirklī meklēju, kur kāda brīvāka kase, bet nekā. Jau sāku domāt pie sevis - jāskrien prom, nevajag man tos produktus, atstāšu uz lentas un skriešu, bet tomēr noturēja tas, ka bija bail, ko padomās citi par šādu manu gājienu. Sekundes, kamēr kasiere bija prom, vilkās. Šķita, ka paiet jau desmit minūtes, ka tūlīt, tūlīt un es noģībšu visu šo cilvēku priekšā. Man bija tik slikti, ka es domāju - kaut ātrāk es būtu mājās, arī acīs sariesās asaras. Par laimi, tiku līdz maksāšanai - ar trīcošām rokām samaksāju un skrēju prom. Šķiet, cilvēki pamanīja, ka kaut kas nav labi. Es nemitīgi ar acīm meklēju - kur lai apsēžas? Bija vēlme pat vienkārši apsēsties uz zemes, bija vienalga. Izejot no veikala, izplūdu asarās. Sapratu, ka vienīgā vieta, kur man ir daudz maz labi, ir mājas. Visur citur man ir bail, bail, no tā, ka ģībšu visu acu priekšā, bail no tām sajūtām, kas mani piemeklē šādos brīžos. Raudāju, jo domāju - par ko man tas? Jā, pēdējā laikā ir daudz grūtību, ir stress, darbs, mācības, sarežģījumi attiecībās. Bet necerēju, ka būs jāpiedzīvo šāda lēkme. Atskrēju mājās, apgūlos, uzliku slapju dvieli uz pieres un izbimbājos kā vēl nekad. Pat draugs bija šokā, jo nenojauta, ka tas mani tā smacē - ka katru dienu man ir jāuztraucas, kad izeju ārā no mājas. Palūdzu, lai aizbrauc pēc Nervostrong, jo pati sapratu, ka uz aptieku nedošos - ka tik neatkārtojās tas pats! Tagad sēžu, skatos uz šīm zālēm un ļoti ceru, ka tās kaut nedaudz mazinās manu stresu, jo kopš šīs panikas lēkmes, turpmākā dzīve vairs nerādās gaišās krāsās. Varbūt Jums kādam ir kāds ieteikums, jebkas, kas mani iepriecinātu? Jūtos sagrauta.
bet varbut sim tam jau esu tikusi parii un tgt mokos ar ko citu.
un labas domas, cenšaties smaidīt! Jūs smaidīsiet, citi pasmaidīs, ja citi pasmaidīs, Jūs pa īstam pasmaidīsiet!