Darba sapulces(panika)

Bet es saprotu, ka izvairīties es vairs nevarēšu. Nevaru katru reizi teikt, ka palika slikti. Pieļauju vēl doma varbūt izrunāties ar darba vadītāju par šo visu, lai saprot kāpēc nespēju apmeklēt sapulces. Bet bez sapulcēm vēl ir arī jāapmeklē visādi semināri un tas izraisa pamatīgas grūtības, jo ir agarofobija.

Bet kā tad lai izvairos no sapulcēm un pie tam vēl semināriem? Vienkārši nav attaisnojuma un paģīpt visu priekšā negribas...

Ja tu laikus neizej laukā svaigā gaisā vai nenomierinies, tad var gan noģībt...

Varbūt vēl kāds var padalīties savā pieredzē, lūdzu???

Es domāju, ka nav tāda konkrēta recepte šajā gadījumā:) Jo visiem cilvēkiem, pat lieliem oratoriem, tas tomēr prasa sagatavošanos un lielu noskaņošanos, lai uzstātos cilvēku priekšā. Ir vienkārši jāmēģina pamatīgi sakoncentrēties uz to, ko vēlies teikt un ne par ko citu nedomāt Tas ir, nedomāt par tiem, kuri atrodas telpās:) Man pašai bijušas darba vietas, kur bieži nācies būt cilvēku priekšā, kā arī pavisam klasiska uzstāšanās - universitātē diplomdarbu aizstāvēšana. Un ne vienmēr runāt publiski bijis viegli. Reizēm tas neprasīja daudz spēku, bet citās reizēs es biju ārkārtīgi pārbijusies un runa skanēja haotiski.
Atceros vienu no savām publiskajām runām - es biju ārprātīgi satraukusies, trīcēju no aukstuma, bailēm un gribēju pazust no tās telpas, bet vienā brīdī pēkšņi mani pārņēma milzīgs miers. Man bija maznozīmīgi, kādi cilvēki ir telpā, kāpēc un kādā skaitā, es biju visu savu uzmanību koncentrējusi uz sakāmo, tāpat es sapratu, ka man ir pilnīgi vienalga, ko viņi par mani domā, kā arī man bija vienaldzīgi šie cilvēki lielos vilcienos kopumā, līdz ar to, kāpēc lai es baidītos runāt?:) Tev vienkārši jābūt pārliecinātākai par sevi un jāsaprot, ka, lai arī kāda būs tava runa, lai arī kā tā sanāks, nebūs pasaules gals, sliktā diena beigsies un sāksies atkal jauna:) Un tev noteikti jāpiespiež sevi piedalīties sapulcēs, jo bailes var uzvarēt, stājoties tām pretī:) Aizbēgot no tām, tu no tām izvairies tikai īslaicīgi, bet dzīve ir gara, tādēļ nav labi, ja tu izjutīsi šādu diskomfortu visu savu dzīvi.
Ieteikums no skolas laikiem. Atceros, ka mums vidusskolā ieteica vienkāršu triku, lai pārvarētu bailes un koncentrētos uz sakāmo - runājot, skaties garām saviem kolēģiem, neskaties viņiem acīs, bet garām Tici man, kaut kādā ziņā tas tiešām strādā:)

Man liekas, ka to nesauc viss par agarofobiju, bet gan par sociālo fobiju - un man viņa ir par visiem 100% - man tā jau ir nemitīga trauksmes sajūta ar kuru nezinu kā cīnīties un šī sajūta + lēkmes uznāk pilnīgi jebkurā saskarsmē ar cilvēkiem - es pat nevaru pusdienslaikā aizbraukt normāli paēst uz kafejnīcu kā trauksme jau klāt, vienīgais , kas palīdz ir fenazepāms...

Jā un ko es gribēju teikt, par spīti visam, es mēģinu neizvairīties no šīm vietām, bet jau n-tos gadus es netieku no tā vaļā un tas ka Tu apmeklē tās vietas par spīti visam, vismaz man galīgi nepalīdz, laikam jāiet pie psihoterapeita... Kaut gan es jau tagad zinu, ka bez kārtējās devas fenazepāma es pat uz turieni baidīšos iet...