Lūdzu komentārus.. (Lapas 1 no 2)

Izsklausas ka vīrs ir tirāns...

Es Tevi ļoti labi saprotu, man vīrs ir no tiem, kas uzskata, ka viss ir galvā un ar visu PATS var tikt galā, turklāt bez medikamentiem, dr u.t.t. vienkārši "vajag sakārtot galvu" (tas ir viņa iemīļotais teiciens)  Daļēji viņam ir taisnība, taču ir gadījumi kad ķīmija organismā ir nojukusi un to atjaunot sakārtojot galvu nevar, ir vajadzīgi medikamenti.
Zini, es ceru, ka Tev tā nebūs, bet es emocionāli un nenoliegšu, arī fiziski esmu ļoooooti attālinājusies no sava vīra, šobrīd mēs vienkārši kopīgi audzinam bērnu un dzīvojam kā kaimiņi, jo viņš man nekad nav bijis atbalsts grūtā brīdī, kad man bija lielas skumjas (nomira krustmāte) es lūdzu lai viņš vienkārši parunā ar mani, jo es nespēju domāt ne par ko citu, bet man bija mazs, tikko dzimis bērns kas jābaro ar krūti, vīrs to ignorēja, pasita datoru padusē un aizgāja uz otru stāvu skatīties filmas, kad nomira mans tētis, es pat neteicu to vīram un viņš bija tik ļoti ar sevi pārņemts, ka manas bēdas nepamanīja, faktu ka mans mīļais tētis ir miris, viņš uzzināja bēru dienā. Visām sāpēm man nācās tikt pāri vienatnē. Un patiesībā es saprotu, ka, ja visus pārdzīvojumus, kas man uzvēlās pus gada laikā es nebūtu centusies paturēt sevī, norīt, bet man būtu bijusi iespēja tos izsāpēt, izraudāt un būtu bijis plecs un atbalsts, es ļoti iespējams nebūtu iedzīvojusies VD. Nu lūk, tādu aukstu eksemplāru es sev blakus esmu izvēlējusies. Visas manas VD izpausmes viņš vienmēr ir uzskatījis par vājuma pazīmi. Tagad esmu atlabusi, VD mani praktiski nenomoka jau vairāk kā pus gadu un es saprotu ar katru dienu aizvien skaidrāk, ka man šāds cilvēgs nafig nav vajadzīgs blakus. Mēs izvēlamies savus dzīves biedrus arī tam, lai ar viņiem dalītu bēdas un, ja tuvākais mums nav atbalsts tad, kad mums ir slikti, tad ko īsti mēs viņiem nozīmējam? Kāpēc mums jāizliekās par stiprākām nekā mēs esam patiesībā? Kapēc mēs nedrīkstam gribēt tik daudz, kā vienkāršu apskāvienu, mierinājumu un atbalstu tad kad esam fiziski vai emocionāli vājas? Tas ir absurds, ka mums ir jāslēpj sava sliktā pašsajūta tāpēc, ka kāds cits to negrib redzēt, uzskata par vājuma pazīmi vai nespēj pieņemt. Nepietiek ar to kam mums jāiziet cauri ar VD, mums vēl jāshēmo, kā pavemt vai pārcies PL tā, lai neviens to nepamana? Da nu nafig šitādus egoistiskus dzīvesbiedrus! Tas protams nav ierosinājums no manas puses uzreiz pamest dzīvesbiedru, es runāju tikai par sevi un savām sajūtām.

Kitija

Es Tevi ļoti labi saprotu un reizēm šķiet, ka mani gaida līdzīga situācija... Cik vecs ir Tavs bērns? Man vēl zīdainis.

Prieks, ka jau pusgadu esi tikusi vaļā no VD! Kā tas izdevās?

Rudens Beka
Manai meitiņai nu jau ir 6 gadi, VD sākās kad viņai bija divi ar pusi. Šī man nav pirmā epizode ar VD. Pirmo reizi tā man sākās sen sen, kādos 17 vai 18 gados. Tagad man 35.
pūcīte
Es lietoju fluanxolu un kventiax. Abi ir ārstējoši, taču medikamentu piemeklēšana man aizņēma vairāk kā 2 gadus. Pirmo pusotru gadu es mēģināju ar VD tikt galā ar saviem spēkiem, ar alternatīvām metodēm - joga, meditācija, homeopātija, CiGun, ajūrvēdas masāža, Baha ziedi, visādi psiho dr, kaudzēm vitamīnu, režīma maiņa u.t.t., bet sapratu ka paliek tikai sliktāk, staigāju pie dažādiem ārstiem kamēr beidzot izdevās atrast svas zāles. Es jau te iepriekš ne vienu reizi vien esmu minējusi, ka es izmēģināju 5 vai 6 dažādus AD un man tie nelīdzēja, tikai nomocījos ar šausmīgām blaknēm, tad dr nolēma ka man jāmēģina zāles no "citas operas" un pievienoja fluanxolam (kas man jau drusku deva uzlabojumu) kventiax, no kura sajutu strauju uzlabojumu. Vēl, kas noteikti man palīdzēja - muguras savešana kārtībā, jo man iztaisnota lordoze, spondiloze un kas tur vēl, sistemātiski vingroju, gāju uz biofeedback, slinga terapiju un masāžu, reiboņi pazuda pilnībā, šņākšana galvā un mirguļošana acu priekšā ļoti pamatīgi samazinājās, šobrīd retu reizi atgriežās. Vēl nevaru iztikt bez kontrastdušas un mērenas fiziskas slodzes.
Lai jums izdodās meitenes! Galvenais ir noticēt, ka veselība atgriezīsies normālās sliedēs un mērķtiecīgi pie tā strādāt.

Mani pat mazliet baida rudens, jo plānojas atcelt AD un fluanxolu. Tiklīdz aizmirstu iedzert dienas otro fluanxola tableti, tad kāds kūlenis ir. PL man sen nav bijušas. Vienu dienu nokrita spiediens un ļoti mierīgi noreaģēju, bez panikas, bez nekā.

Es varu teikt tikai paldies Dievam, ka man VD ir tikai stresa situācijās, no nervozēšanas. Ok, ja esmu ilgstoši pārstrādājusies un tiešām nogurusi, tad arī varu iekrist depresijā, bet ne no kā VD man nerodas. Tagad baigi cenšos mierīgi dzīvot bez konfliktiem ar vīru un jūtos ok, tik dažreiz nomāktāk.

specialfortumblr

No kā Tev ir VD un kā izpaužas?

Kā tu tagad jūties un kā iet?

Pavasari uzzinaju par vira krapsanu. Vel vairak atveras acis ka mani neciena, nenoverte, tur pazemotu lai butu vara par mani. Viirs jebko dara tikai kad pats grib. Par manam emocijam klaji nosplaujas un netaisoties dzivot pec maniem noteikumiem. Pirms dazam dienam pateicu, ka jutos nevajadziga un nemileta. Uz to pretim sanemu ka varu darit ko gribu ari vakties prom utt.

Loti gaidisu komentarus un ieteikumus. Vai kadam ir uzlabojusas attiec vai tiesi ir piedzivota skirsanaas?