Pēc lēmuma šķirties un 2 mēnešu dzīvošanas blakus istabās ar vīru es iepazinos ar vienu vīrieti. Es biju pazemota, noniecināta, mana 11 gadus ilgā uzticība bija apspļauta ar vairākkārtējiem vīra sānsoļiem komandējumos un citādi arī. Es iepazinos ar to vīrieti, viņš man pielēja ausis ar labiem vārdiem un uzmanību. Es aizgāju no vīra, tad viņš sauca un raudāja lai ejam atpakaļ, mēs aizgājām, vīrs centās cik varēja. Bet man bija tik slikti, ka atkal aizvilkos prom. Jau otro reizi, nu jau pavisam.

Nezinu kā rezumēt visu, bet šobdrīd ar bērnu dzīvoju pie savas mammas. Palasot šeit rakstīto es vismaz atceros to elli, kura bija un cik dziļa tā bija; cik vienaldzīgi un skarbi vīrs izturējās. Godīgi sakot, daudz kas jau piemirstas.

Ar to vīrieti es cenšos pārtraukt visus sakarus jo viņš man nav piemērots. Domāju, ka man vienkārši jādzer zāles un jātiek ar sevi galā, nesākot neko jaunu.

Labākais šajā visā ir, ka bērns jūtas labi, ir priecīgs un mierīgs, paldies Dievam. Ar tēvu tiekas. Es domāju kā veidot mūsu ikdienu un kā man stiprināt savus nervus. Un domāju par savu stabilo vietu, no kuras mani neizēstu ne vīrs, ne kāds cits vīrietis; kur maniem centieniem būtu jēga un kur es neatstātu savu gadiem ilgo darbu kādai citai. Man pašai jābūt saimniecei savā dzīvē. Es pat nesaprotu kā sevi sargāt.

Varbūt kādam ir komentāri, ieteikumi, pieredze? Paldies!

neņem galvā!

Es Tevi ļoti labi saprotu, man vīrs ir no tiem, kas uzskata, ka viss ir galvā un ar visu PATS var tikt galā, turklāt bez medikamentiem, dr u.t.t. vienkārši "vajag sakārtot galvu" (tas ir viņa iemīļotais teiciens)  Daļēji viņam ir taisnība, taču ir gadījumi kad ķīmija organismā ir nojukusi un to atjaunot sakārtojot galvu nevar, ir vajadzīgi medikamenti.
Zini, es ceru, ka Tev tā nebūs, bet es emocionāli un nenoliegšu, arī fiziski esmu ļoooooti attālinājusies no sava vīra, šobrīd mēs vienkārši kopīgi audzinam bērnu un dzīvojam kā kaimiņi, jo viņš man nekad nav bijis atbalsts grūtā brīdī, kad man bija lielas skumjas (nomira krustmāte) es lūdzu lai viņš vienkārši parunā ar mani, jo es nespēju domāt ne par ko citu, bet man bija mazs, tikko dzimis bērns kas jābaro ar krūti, vīrs to ignorēja, pasita datoru padusē un aizgāja uz otru stāvu skatīties filmas, kad nomira mans tētis, es pat neteicu to vīram un viņš bija tik ļoti ar sevi pārņemts, ka manas bēdas nepamanīja, faktu ka mans mīļais tētis ir miris, viņš uzzināja bēru dienā. Visām sāpēm man nācās tikt pāri vienatnē. Un patiesībā es saprotu, ka, ja visus pārdzīvojumus, kas man uzvēlās pus gada laikā es nebūtu centusies paturēt sevī, norīt, bet man būtu bijusi iespēja tos izsāpēt, izraudāt un būtu bijis plecs un atbalsts, es ļoti iespējams nebūtu iedzīvojusies VD. Nu lūk, tādu aukstu eksemplāru es sev blakus esmu izvēlējusies. Visas manas VD izpausmes viņš vienmēr ir uzskatījis par vājuma pazīmi. Tagad esmu atlabusi, VD mani praktiski nenomoka jau vairāk kā pus gadu un es saprotu ar katru dienu aizvien skaidrāk, ka man šāds cilvēgs nafig nav vajadzīgs blakus. Mēs izvēlamies savus dzīves biedrus arī tam, lai ar viņiem dalītu bēdas un, ja tuvākais mums nav atbalsts tad, kad mums ir slikti, tad ko īsti mēs viņiem nozīmējam? Kāpēc mums jāizliekās par stiprākām nekā mēs esam patiesībā? Kapēc mēs nedrīkstam gribēt tik daudz, kā vienkāršu apskāvienu, mierinājumu un atbalstu tad kad esam fiziski vai emocionāli vājas? Tas ir absurds, ka mums ir jāslēpj sava sliktā pašsajūta tāpēc, ka kāds cits to negrib redzēt, uzskata par vājuma pazīmi vai nespēj pieņemt. Nepietiek ar to kam mums jāiziet cauri ar VD, mums vēl jāshēmo, kā pavemt vai pārcies PL tā, lai neviens to nepamana? Da nu nafig šitādus egoistiskus dzīvesbiedrus! Tas protams nav ierosinājums no manas puses uzreiz pamest dzīvesbiedru, es runāju tikai par sevi un savām sajūtām.

Es tevi saprotu ,ari man ir lidzigi .Tikai mans virins atvainojas un pats atdzist ,ka nevar nevienu atbalstit un neizprot cita problemas un neiejutas vina ada.Atskiriba no tava vira- manejais nesaka ,ka problema ir galva ,vins vispar visu so neizprot un censas par to pat nerunat,padomu ko vinam domam un darit vins prasa man .Tatad sanak man vel jadoma par diviem un japalidz ari vinam ar to sadzivot ..Es nepiekritu tiem ,kuri uzreiz saka -sieva/virs tevi nesaprot un vinam ir taisniba un vins nav vainigs -Ne !Daleji ,jasaka ka tas norada uz nevelesanos iesaistities .Ja milotajam ir slikti ,tad blakus jabut ir obligati ,mes tapec esam .Un ja tuvakajam "tfu ,tfu"butu smaga slimiba ,vai tad ari mes drikstetu pakert zurnalu vai gramatau un noslepties kaut kur ..Es nesaku ,ka nedrikst but smagi ,ka nedrikst saluzt ,vai padoties ,bet MEGINAT mus izprast un kaut vai MEGINAT palidzet ir dabiga un normala lieta ,ko daritu ikviens no mums ,ja tas butu nepieciesam otrajam pusitem ..Bet teikt ,ka mes esam to izdomajusi utt,ir pats vieglakais ..Es dzirdu to biezi ,vai ari dzirdu ka mes esam trakie un nenormalie no citiem ...Tas kurs nesaprot atrod 1000 citu iemeslu ,tikai ne isto ..Turklat biezi jutu vienaldzibu pret savam jutam ,tiesi taja bridi ,kad uznak lekme .Man tiek uzdoti 100 uzdevumu ,tiesi tad ,kad ar pedejiem spekiem turos ,lai neizraditu kartejo bailu lekmi ...Es nezeloju sevi ,bet milotajam  ir jazin ,ka tada momenta nevajadzet uzlikt papildus nastu/stressu  ,bet gan atvieglot labak situaciju kaut vai neuztraucot otru...Esmu pat ieteikusi izlasit par distonikiem ,ka ar viniem sadzivot un izprast ,bet diezvai tas lidzes ...

Rudens Beka rakstīja:

Mileedija

Gan jau dala problemas tajaa ir (pasos pamatos). Kaut materiali vienmer esmu bijusi patstaviga. Ka Tu rikotos? Vai liekas, ka varu attiec kaut ko labot? Periodiem esmu tik nospiesta ka bail jebko... to laikam ari vins grib. Lai staigaju muti ciet.

Te nav runa par naudu, bet par emocionālo stāvokli. Atrodi kko, kas Tev dod gandarījumu - te es nerunāju par citu cilvēku uzslavām, ja pati sevi visu laiku noniecināsi un tikai domāsi, ka visi slikti pret Tevi izturas un slikti domā, tad tā arī būs. Jo esi jau tendēta redzēt tikai nosodījumu.
Es nezinu, dari to, kas Tev patīk - pastaigas, sports, tikšanās ar draudzenēm, teātris utt. Dari to, kas pašai patīk. Jo šobrīd ir tā, ka Tu esi sev iegalvojusi, ka Tu visu dari lai VĪRS būtu apmierināts, laimīgs utt. Bet sev? Ko Tu dari sev? Tikai Tu pati sevi vari darīt laimīgu, nevis otrs!
a Bet ar tiem tarakāniem, ka vajadzīga mīlestība, lai būtu laimīga, ir jātiek galā pie psihoterapeita, ja pati netiec galā. Nav tā, diemžēl, lai kā mums sievietēm gribētos. Laime nav vīrietī, tas tikai  ir bonuss.

Gan jau dala problemas tajaa ir (pasos pamatos). Kaut materiali vienmer esmu bijusi patstaviga. Ka Tu rikotos? Vai liekas, ka varu attiec kaut ko labot? Periodiem esmu tik nospiesta ka bail jebko... to laikam ari vins grib. Lai staigaju muti ciet.

Smags gads ir pagajis un perspektive man neradas vieglaka. Joprojam manu veselibu bojaa stress un tad vemshana, zales - pilna programma...