Ir reizes kad trauksme ir tik liela, ka grūti to atšķirt no PL, man arī ir bijis, ka vairākas stundas ir tik slikti, nu gluži kā PL un parasti beigu beigās es tomēr iedzeru zāles, jo tās sajūtas tik ļoti atņem spēkus, liekas, ka maratons noskriets. Agrāk PL bija minūtes, nu kādas 2-15, tagad ir tā, ka intensitāte ir mazinājusies, bet kļuvusi stipri ilgāka tā lēkme. Taču pašas PL ir daudz, daudz retāk un domāju galvenais nopelns tam ir tas, ka es vairs tik ļoti nebaidos, reizēs kad jūtos droša un stipra tā lēkme atnāk, palūr un notinas, jo saprot, ka šoreiz nekas nesanāks ar iebiedēšanas taktiku, bet reizēs, kad jūtos emocionāli vāja, tā atnāk un nogāž mani kā tādu vārguli.