Man arī bija tādi simptomi, ko apraksti pluss vēl daudzi citi. Nogurums jau no paša rīta, miegainība, varēju gulšņāt visu dienu. Kāds pasākums ārpus mājas, kur jātiekas ar cilvēkiem, jārunā, emocijas mani vispār tāāā nogurdināja, ka likās, ka esmu grāvjus rakusi. Un vēl ņemot vērā, ka vienbrīd man bija tiiiik slikti, ka nezināju, kur likties, atceros kā atradu šo lapu un izmisumā lasīju citu pieredzes, tāpēc tagad izlēmu padalīties ar citiem, iespējams, to lasa, kāds, kurš jūtas līdzīgi kā es toreiz. Šobrīd VD mani vairs ikdienā netraucē, tikai reizēm, kad sadomājos, vai notiek kas nelāgs utml., Enerģija arī ir, varu darboties visu dienu, arī tikties ar cilvēkiem nav problēmu, smaidu un priecājos par dzīvi. Principā, man visvairāk palīdzēja vides un dzīves izmainīšana, izkāpu ārpus savas komforta zonas, liels darbs ar sevi, kā arī labvēlīgi apstākļi bez liela stresa. Kā ari norobežojos no apstākļiem, kas man izraisīja VD. Šobrīd nodarbojos beidzot ar to, kas man patīk. Vairāk nav dzīvē tāds princips, ka jādara, jāvar, jāskrien, jāpelna aiz vien vairāk. Cenšos lieki nepiegružot sevi ar negatīvo, piemēram, nelasu šaušalīgās ziņas, kaut gan reizēm ziņkārība ņem virsroku, Apzinos, ka esmu jūtīga, tāpēc zinu, ka man svarīgi ir dzīvot saskaņā ar sevi un savu organismu, Palutinu sevi ar lietām un nodarbēm, kas man patīk. Esmu lielāka egoiste, vairāk domāju par sevi, kā agrāk, jo apzinos, ka mani līdz VD noveda arī tas, ka sevi it nemaz nesaudzēju. Varētu rakstīt un rakstīt, jo šķiet ka esmu iemācījusies daudz ko caur VD.
Un vēl jā, krīzi palīdzēja pārvarēt antidepresanti, kurus jau esmu gandrīz atmetusi un nejūtos ne grama sliktāk, kā tad, kad deva bija lielāka (ceru, ka tā arī paliks.)
Uzveikusi VD neesmu, tā vienmēr būs ar mani, bet vismaz šobrīd esmu to apkarojusi tādā līmenī, ka tā nebojā dzīves kvalitāti 
