Tēma: Lūdzu komentārus..
Sveiciens visiem!
Nupat reģistrējos, bet ar VD cīnos jau 15 gadus. Pirmo reizi bija 15 gadu vecumā, pirms eksāmeniem, izpaudās kā vemšana. Un tad nākamos piecus gadus bija vien pāris reižu tā stresa izraisītā vemšana. Nākamajos trijos vēl pāris reižu, līdz 23 gadu vecumā pirmo reizi lielāks lūzums, antidepresanti pusgadu. Pārgāju uz mierīgāku darbu, trīs gadus veselība bija laba, kopumā jutos mierīga. 2012.gadā pārgāju uz smagāku darbu un problēmas atsākās - stress, vemšana, kasīšanās.
Ilgus gadus nepaliku stāvoklī, par to ļoti pārdzīvoju, laikam arī depresijas tā dēļ bija. Vīrs kopš bērnības redzējis kā viņa tēvs dzer un pēc tam vemj, tāpēc man pat netuvojas palīdzēt to vemšanu laikā. Atbalsts ir ļoti reti, regulāri arī man kaut ko uzbombī un esmu lupatās... Redzu, ka krītu viņam uz nerviem ar saviem sliktumiem, kaut gan sūdzos reti (baidos to darīt). Viņš ir diezgan nežēlīgs jo pats ir spēcīgs cilvēks.
Pagājušajā gadā paliku stāvoklī, taču konflikts ar radiem mani izsita no sliedēm pavisam. Neesmu attapusies joprojām. Gaidīju vīra atbalstu un aizstāvēšanu, taču visas grūtniecības laikā piedzīvoju smagākos brīžus un viņa tekstus, ka vairs neesmu mīļa, apnikusi līdz vēmienam, lai eju kur gribu, ja jau man ir tik slikti ar viņu. Kad gāju, tad aizturēja... Viss ir sakrājies, kaut lielā mērā esmu piedevusi.
Es nevaru saprast cik liela problēma ir manā veselībā un cik atbalsta trūkumā. Kā jums šķiet?
Es gribu lai bērnam ir tētis. Un gribu būt vesela, kaut cik laimīga. Tagad no rītiem vemju, bieži vien nomāktība nepāriet līdz čertiem/pieciem vakarā. Nav daudz spēka, bet jāauklē mazuli un jābaro arī. No vīra ir diezgan lielas bailes - gan par nosodījumu, nesapratni, gan bailes zaudēt. Un jā, man vienmēr jābūt formā.....