Re: Elpošana
evija9162
Izsaku līdzjūtību!
Un šajā sakarā varu padalīties savā pieredzē - mana psiholoģe teica, ka lai tiktu pāri tuvinieka nāvei, vajadzīgs pus gads (cilvēkam ar normālu psihisko veselību) un zaudējums noteikti ir jāizdzīvo, nedrīkst to nolikt tālākā plauktā uz vēlāku laiku, bet VD slimniekiem šis laiks ir krietni grūtāks.
Mana VD atgriezās, pēc 10 gadu miera, tieši pēc pamatīgiem stresiem, man viss kaut kā iekrita vienā laikā - bija ārkārtīgi smagas, pataloģiskas dzemdības, meitiņa piedzima neiznēsāta, abām bija komplikācijas, visi mūsu ar vīru biznesi nobankrotēja, nomira krustmāmiņa un mans tētis (abi ilgstoši mocījās komā), nācās atteikties no savas privātmājas un pārvākties uz Spāniju, tur mums nozaga visu - mašīnas, naudu, dokumentus, pēdējo biznesu, kuru pārvedām uz turieni tapēc arī vairs nevarējām pavilkt un nācās no dzīves kur netrūka nekā, pārcelties uz dzīvoklīti Siguldā un salīdzinoši pieticīgu dzīvošanu. Un tas viss dažu mēnešu laikā - laikam jau būtu jābrīnās, ja VD neuzrastos pēc tāda komplektiņa. Man pat psiholoģe saka, ka esmu pamatīgs darba lauciņš - labs klients (uz ilgu laiku!)
Turies - un galvenais neturi emocijas sevī. Es tā darīju, jo visu laiku sev atgādināju, man ir zīdainis uz rokām, es nedrīkstu pārdzīvot un raudāt, man jābaro bērns, finālā iedzīvojos vairogdziedzera cistā, jo tas no ezotērikas viedokļa, liecina par aizturētām emocijām, neizraudātām asarām.
...