Tēma: Panikas lēkmes, Nerealitātes sajūta un dzīve kā tāda :)
Sveiki. 
Nolēmu padalīties arī ar savām problēmām, cerams ka Jums nebūs slinkums lasīt to visu penteri. Visticamāk, ka šeit nerakstītu, ja man būtu kāds pazīstams cilvēks kam izstāstīt tās visas problēmas un saprastu to pasākumu kuram eju cauri. Bet diemžēl, kamēr pats/pati tam neiziet cauri, tkmēr nesapratīs, jo pagaidām visi uz mani skatās ar šķību aci un saka „Nu kā tā var būt”, „Beidz pārspīlēt” un vienkārši „Nemuldi”. Viss sākās apmēram pirms 10 gadiem, nosūtija uz slimnīcu dēļ reiboņiem un galvassāpēm un beigās pateica ka VD. Izrakstīja vairāku nedēļu garumā taisīt potes ar mistiskiem šķidrumiem kuri gandrīz tumsā spīdēja un zālēm (ja nemaldos Pramistar, Mildronāts un kaut kādi nomierinošie kurus vairs neatceros). Protams kursu izgāju un viss takā beidzās. Bet tad parādijās problēmas pārvietoties sabiedriskajā transportā un nostāvēt rindā pie kasēm veikalos. Tas pasliktinājās ar vien trakāk. (Tikai šogad uzzināju ka tā ir pat legāla fobija – Agorafobija, ja nemaldos) Beigās pārvietojos ar auto, kad nu bija tāda iespēja. Fiziskajā ziņā viss bija OK. Sāku strādāt Zolitūdes Maximā jau no atvēršanas dienas, līdz pat pēdējai tās pastāvēšanas stundai (tieši todien paliku ilgāk strādāt). Man kā jau var redzēt tad paveicās, bet diemžēl manam šefam (nodaļas menedžerim) gan nē... protams tam sekoja vairākas dienas raudāšana utt., kā jau parsti tādā situācijā būtu. Ne par ko traku manam ķermenim un pašapziņai nekas neliecināja. Tikai tas, ka vēl tagad, katru otro dienu iedomājos par to dienu un netieku no tā vaļā. Pusotru gadu vēlāk iekļuvu auto avārijā, fiziski arī viss OK, protams auto aizgāja uz metālu. Tajā brīdī strādāju par kurjeru picērijā un diemžēl nācās steigties. Būtu labākas riepas bijušas un nebūtu uzsnidzis svaigs sniegs, tad varbūt viss būtu savādāk. Un tad pēkšņi labu laiku pēc tā visa – šogad maija sākumā noķēru savu pirmo riktīgo panikas lēkmi. Protams Ātrā palīdzība tika izsaugta, sašpricēja utt. Un aizbrauca. Nākamās piecas dienas bija nežēlīgas! Sākās panikas lēkme par katru visnebūtiskāko sīkumu, sākot ar to ka nakts vidū pamostos ar lēkmi no tā, ka vairs nekad nesapņošu pozitīvus sapņus, vai no tā ka nezin kāda iemesla pēc pieslapināšu gultu un tādā garā. Ģimenes ārste izrakstija atkal Pramistar, Betaserc un Escitil. Labāk pamazām palika, bet tad sapratu ka man ir paniskas bailes palikt vienam, paniskas bailes iziet ārā. Maija beigās aizveda uz slimnīcu kur uztaisīja tās pašas pārbaudes kuras pirms 10 gadiem un neko jaunu nepateica. Izrakstīja lielākās devās Escitil, Fluanxol un Adaptol. Nu sāka palikt labāk. Draudzene atnāca palīgā un pa vakariem gājām nelielās pastaigās, 10 min, tad 15 min utt. Tad jau pamazām uz veikalu un mazliet tālākās pastaigās. Protams veikalā atrašanās tā arī sagādāja grūtības, ja redzu pie kasēm rindu, tad eju atpakaļ uz mājām un nāku vēlāk. Transportā tā arī vairāk par 2 pieturām neesmu varējis izturēt. Viss takā pierima, varēju aiziet pie drauga paciemoties un atnākt atpakaļ, viss takā OK. Un tad pirms 2 nedēļām atkal šī fantastiskā sajūta – elpas nav, aukstuma viļņi, sajūta ka tulīt gals būs klāt un nespēju ieskaidrot sev savādāk. Tagad izeju ārā un atkal ir bail atrasties uz ielas, sākās nerealitātes sajūta, viss peld, esmu kā sapnī vai datorspēlē. Un sākas lēkme no tā ka bail pazaudēt kontroli pār savu ķermeni. Tas nav izturami. Darbs arī kopš maija ir par nožēlojamu samaksu (neko dižu jau no mājām nevar izdarīt), bet vismaz tie paši 150 eiro ienāk, sanāk pirmās nepieciešamības precēm un zālēm. Tagad vismaz esmu sakasījis savai pirmajai vizītei pie psihoterapeita, kura būs šonedēļ, redzēs ko tas teiks. Gan jau ka esmu kaut ko piemirsis pieminēt, pagrūti koncentrēties diemžēl. Tagad jau trešo dienu mēģinu burvju dziru kuru redzēju šajā lapā, komentārā no 2013. Gada – uzvārīt ingvera šķēlītes ar piparmētru lapām. Varbūt līdzēs. Varbūt būs kādam ko komentēt, ieteikt, vai ko tādu, jo lētu ideju man nav 
Ja nu gadījumā atcerēšos vēl kaut ko būtisku, tad noteikti iekomentēšu.