Tēma: reiboņi, kamols kaklā, sirdsklauves- pilns komplekts.
Čau visiem,
rakstu šeit, lai kaut cik nomierinātos un saprastu, ka tā nav kārtējā sirdtrieka, insults vai miršanas lēkme. Šodien jūtos galīgi švaki. Vakar piedalījos sieviešu skrējienā, viss bija super, noskrēju 7,5km, protams, vienā brīdī palika grūtak skriet, galva nedaudz sareiba, bet noskrēju. Atbraucu vakarā mājās, viss baigi forši, dodos gulēt un sākās...kā miegu ciet tā BOOOM takā tāds kritiens bezdibenī- acis uzreiz vaļā, sirds tāda vāja, smagi sitas..ok, nodomāju, ka kkāds sapnis...miegu ciet atkal...un atkal..šādi kādas 3h nomocījos, kamēr aizmigu, lai gan beigās jau bija bail iemigt, jo likās, ka pa miegam vienkārši aizmirsīšu elpot vai sirds apstāsies (smieklīgi, ne?). Tad nu nogulējusi nieka 4h cēlos uz darbu un jau visu ceļu mašīnā uz Rīgu (esmu līdzibraucējs) biju ierāvusies savā kūniņā, jo tā vājuma sajūta un bailīte (trauksme) neatkāpjas. Un tagad jau vispār, strādāju ar dokumentiem, visi burti šķobās, galva griežas, sirds dauzas kā negudra, mute sausa, vienvārdsakot, pilns komplekts. Ar prātu skaidri apzinos, ka šis viss ir tikai manā galvā un aŗi tagad rakstot sajūtas atkāpušās, taču kad tās pārņem es palieku bezspēcīga. Katra reize man liekas tā īstā un ļaunākā, briesmīgi. Man ir apnici ssūdzēties takā tādai omei par iedomātām lietām, pie ĢĀ neeju vispār, jo viņa sen jau manī neklausās, tik ik palaikam apmeklēju kādu speciālistu, lai pārliecinātos, ka neesmu slima. Tagad, piemēram, došos pie LOR, jo man uz kakla mizlīgs limfs, protams, ka bail par to, salasījos (kļūda!) par visādiem rīkles audzējiem, pietika vēl delfos ar to rakstu par vīrieti, kurš nomira no vēža un viss, man ir visi simptomi un sāpes klāt. [Pagājušajā nedēļā man piesūcās ērce. Esmu potēta, bet šis laiks, līdz paies 30 dienas velkas..un katru reizi, kad atceros, ka bija ērce, pārņem milzīga trauksme, jo bail, ka parādīsies temperatūra, galvassāpes vai pleķis. Nu tas taču nav normāli. Man ir ļoti jauka un stabila dzīve, lieliska ģimene un darba, bet es nesaprotu kas notiek, kas man ir jārisina? Zinu, ka terapeits ir labākais risinājums, taču tam nepieciešams veltīts vismaz 2x mēnesī, ideālā gadījumā 1x nedēļā. Pēc izglītības pati esmu psiholoģijas bakalaurs, bet cik ironiski.....izpsoru visus savus aizsardzības mehānismus, bērnības traumas,,,,taču nespēju sev nekādīgi palīdzēt. Paldies tiem, kas izlasīja šo bezjēdzīgo penteri. Taču tik bezjēdzīgi katru dienu pavadu nu jau no novembra, sasodītus 7 mēnešus esmu tādā kā burbulī, nāk raudiens jo pietrūkst tās vec;as manis kas vēl gadu atpakaļ priecājās par dzīvi. Cik nožēlojama sajūta, tā bail nomirt, taču dzīvot ar pilnu klapi nav iespējams, jo fiziski jūtos sagrauta.
P.S.- esmu lasījusi, ka Jums mēdz būt kamols kaklā? Vai tā sajūta izpaužas tā, ka rijot siekalas takā nokrakšķ skriemeļi vai skrimšļi kaklā? Jo man nav tāda bumbuļa sajūta, ka man tur kas būtu, bet kad riju siekalas, vienkārši takā aizķeras aiz kaut kāda kaula- nokrašķ un aiziet viss tālāk, grūti aprakstīt... 
un vispār, man ir vēl 1001 simptomi- krakšķ krūškurvis, piemēram, ko šeit neesmu atradusi nevienam, tā vien liekas, ka šis ir tas īpašais un ļaunākais simptoms, ja neskaita manu kaklu- tas ir viens no iemesliem kapēc arī iešu pie LOR.
Jauku Jums dienu.
To arī LORs pateiks. Tad Tu nomierināsies un aidā, būs jauna liksta. Pamatā bailes - tak pārstāj baidīties no tās nāves. Mirst vienu reizi un Tu pat nesapratīsi, ka tas ir noticis
