Tēma: Mana cīņa ar veģetatīvo distoniju
Labdien!
Ar veģetātīvo distoniju cīnos kopš 2013.gada novembra mēneša. Biju darbā, aizgāju uz virtuvi padzēros ūdeni, atgriezos no virtuves apsēdos krēslā un pēkšņi sirds sāka sisties kā tukšā bļodā. Elpot nevaru, pakustēties nevaru! Panika! Kolēģi izsauca ātros, ātrie aizveda uz slimnīcu, sašpricējā, 3 dienas noturēja nodaļā, izmeta no slimnīcas ārā un paziņoja, ka man ir nervu sabrukums, depresija un VD. PUNKTS.
Esmu izmēģinājusi n-tos anti depresantus, gājusi pie psihoterapeita , šie 2 nestrādā.
Šobrīd dzīvoju ar Alprozolāmu (mana ātrā palīdzība) un ar sevi pašu.
Gribu pateikt, ka pagaidām gaismu tuneļa galā neredzu. No rīta pamostos kopā ar VD, vakarā ar VD aizeju arī gulēt (dzeru miega zāles, savādāk par aizmigšanu varu aizmirst!).
Šobrīd vienīgais , kas reāli palīdz sadzīvot ar šo diagnozi ir paļāvība uz Dievu! Pieņēmu Jēzu Kristu par savu glābēju. Gribu ieteikt pārējiem VD cīņasbiedriem, pamēģiniet šo ceļu varbūt vēl kādam Jēzus palīdzēs sadzīvot ar VD.
Lēksmes laikā apziņa, ka Dievs mani mīl un ka bez viņa ziņas no manas galvas nenokritīs pat 1 mats, palīdz sagaidīt lēkmes beigas. Palīdz nepazaudēt skaidro saprātu , palīdz izturēt augsto asinspiedienu, vājprātīgo sirds pukstēšanu, mežonīgo pērtiķu sarunas galvā, palīdz nesajukt prātā, jo mani šīs sajūtas pārņem, moka, terorizē, Nevaru parunāt, nevaru nostāvēt , nevaru pakustēties , sāp, reibst, pukst, spiež , tirpst.
Pie ārstiem aizeju tikai pēc receptes savam trankvilizatoram , nekas cits no zālēm nepalīdz.. Ārsti smejas, brīnās, groza galvu, pūš viņi nesaprot . Pasaka, ka ir jātiek ar to galā un viss. Bet man vajag palīdzību!
Šobrīd mana vienīgā Cerība ir Kristus, es ceru un ticu , ka Kristus mani izdziedēs.
Ieva