Par sportiņu.

Labrīt.
Vispirms jautājums RGL- kas Jums neļauj gulēt,ka tik agri jau rakstiet? Nu ne jau tik agri sportojiet?:)
Kādreiz diezgan regulāri kaut ko darīju šajā jomā. Bet tas tiešām bija sen. Tagad ir tā,ka uzkāpjot uz piem.. kardiotrenažieri, man pulss ojojojo,kā uzlec. Saprotu, ka sirds ir atradusi,jātrenē, Vismaz staigājot, bet man ir viens bet. Man pēc staigāšanām utt. reibst galva, tas ir, kad esmu mājās, man liekas ka viss šūpojas. Man teica, ka tas varot būt no vidusauss kāda iekaisuma, tāpēc pieteicos pie LOR.Tad redzēs,kas tur būs.

Es arī agrāk biju diezgan aktīva, tagad jau labu laiku vairs ne. Pavasarī atsāku skriet, bet nu īss bija mans prieks, jo laiks pārsvarā drausmīgs. Mājās cenšos vismaz 2x nedēļā uzkāpt uz trenožiera, braucu peldēt uz baseinu, eju uz sporta laukumu, paskrienu un uzkāpju uz brīvdabas trenožieriem, nūjoju, vasarā braucu ar riteni, domāju atsākt iet uz jogu, taču šobrīd man iet fizioterapija - slinga terapija un zemūdens masāža, liekas, ka pieliekot vēl jogu, būs par daudz..... Sajūtas - nu pārsvarā jau tomēr man tas sports nesagādā baigo prieku, jo jūtos notizlējusi, sirds ātri piekūst, galva reibst. Ja ir galīgi sliktās dienas tad saņemties sākt vingrot, bieži vien nevaru. Bet nu jāsaņemas tomēr. Mums tas ir ļoti vajadzīgs - gan treniņš sirdij, gan hormoni kas izdalās fiziskas slodzes laikā, gan apziņa, ka varam un daram, gan pašapziņa. Man šķiet vajag VD domubiedru grupas dibināt, kur viens otru atbalsta visādos veidos. Saprotu, ka Grobiņā jau laikam viena tāda ir.