Es jutos līdzīgi agrāk, nu jau ilgu laiku atpakal,. IR JĀSAŅEMĀS, es piemēram zāles nelietoju jau pusotru gadu, es dzēru AD, bet sapratu ka dzeru vai nē, nekas nemainās, pārstāju lietot, pat ne pakāpeniski. Man bija slikti tā pat, raudāju. Tad es saņēmos, par spīti savām panikām, bailēm, sirdsklauvēm u.t.t sāku staigāt vairāk, sāku vairāk pievērst uzmanību pozitīvajam lietām, lai gan tad bija puisis ar kuru kašķējos katru dienu. Diži nevienam nestāstiju kas man nomāc, tā pat neviens nesaprata, sāku strādāt pati ar sevi. Sanāca izskirties ar puisi, atkal izsita visy no sliedēm, pēc pāris dienām saņēmos un nu jau ar laiku esmu atguvusi dzīvesprieku, esmu jau kād laiku aktīva fiziskajā, uznāk trakie brīži, bet es iemācijos saskati visā tikai labās lietas. Es no pieredzes iesaku tikt ar sevi galā, sakārtot domas un negaidīt kad kāds palīdzēs. Jo ne zāles, ne ārsti nebarēs palīdzēt ja dzīvosi uz negatīvām domām. Un psihiatrs tavā gadijumā šobrīd ļoti nāktu par labu. ) Mēs tādi ka Tu esam daudzi, n katram ir ar ko padalīties, ja Tevi citi nesaprot, parunā ar kādu no mums, personīgi es Tevi labi saprotu. Vari rakstīt.
P.S. Vēl personīg mani ļoti motivēja ka esmu jauna 21 gads, un es gribu priecāties par dzīvi, nevis mājās slēpties no bailēm. Ja ir bērni, mīļotais, nū ģimene, dēļ ta vin ir jābūt jēgai.