Tēma: Kā es tieku galā ar VD
Sveiki,
Esmu students un man ir VD (sev stāstu, ka bija). Man visu laiku pirms tam ir bijis aktīvs un ātrs dzīvesveids, vienmēr gribēju visās lietās būt ātrākais, labākais un gudrākais. Vienmēr gribēju pierādīt gan sev un vecākiem, ka es varu. Dzīvoju stresā gandrīz 24/7. Sis gads izvērtās īpaši grūts, no dzīves aizgāja 3 cilvēki, divi ģimenes locekļi un viens ļoti tuvs cilvēks mūsu ģimenei. Pirmie divi gadījumi bija gada sākumā, ziemas sesijas laikā, pēdējais gadījums bija nesen. Visi 3 cilvēki aizgāja pēkšņi, kas vel vairāk palielināja stresu un šoku. Pēc tā, ka man pazvanīja un paziņoja, ka aizgājis ir trešais cilvēks, tad es tajā momentā izjutu pirmsģīboņa sajūtu, bet ignorēju to un skrēju darīt, kas man jādara. Pēc tam viss bija labi, notika bēres un tad devos atpakaļ uz pilsētu.
Trīs dienas viss bija labi, bet tad trešdienā, kad ar kursabiedru sēdējām kafejnīcā starp lekcijām, man pēkšņi sāka reib galva, ļoti dulla galva palika, likās, ka tūlīt ģībšu un nomiršu tur pie galda, sāku krist panikā. Izskrēju ārā no kafejnīcas un aiztuntulēju līdz pirmajiem soliņiem. Man bija ļoti bail, domāju, ka mirstu, gribēju saukt ātros, bet mans kursabiedrs mani nomierināja un pateica, ka tā noteikti ir VD no nesenajiem pārdzīvojumiem, tas man ļoti nepalīdzēja, bet tikt tālāk es arī nevarēju ar kājām. Zvanīju, lai mani aizved mājās. Kad nokļuvu mājās, uzreiz izstāstīju visu mammai un palika vieglāk. Uz nākamo dienu pierakstījām mani pie psihoterapeita. Atlikušo dienu nobumbulēju pa gultu.
Nākamajā dienā gāju pie psihoterapeita kopā ar savu mammu, jo negribēju iet viens pats, gribēju lai kāds mani pavada. Mans galamērķis bija pusotra kvartāla attālumā no manas mājas, man likās, ka nespēšu tik tālu pat tikt, bet kaut kā aizgāju. Izrunājāmies un man palika vel sliktāk, gāju prom, mamma mani sagaidīja un devāmies mājās. Tajā īsajā ceļā atpakaļ, man atkal palika ļoti viegla galva, viss sagriezās un man likās, ka noģībšu, ievilku mūs kafejnīcā, izdzēru ūdeni un devāmies tālāk. Pēc tās reizes, kad nonācām mājās, man likās, ka dzīve vairs nekad nebūs tāda kāda tā bija agrāk, nekad nevarēšu iziet ārā no mājas un kaut kur aiziet.
Atlikusī diena un nākamā diena bija elle. Staigāju pa māju, neko nesaprotu, kas notiek apkārt. Tāda kā nerealitātes sajūta, es eksistēju, bet nesaprotu, ko es daru, viss notiek autopilotā. Tajā dienā man atkal uznāca panikas lēkme, šoreiz mājās, arī traka un smaga. Likās, ka pastarā stunda klāt. Izdomājām, ka zvanīsim manam krusttēvam, kurš ir ģimenes ārsts, lai viņš atnāk pie manis. Viņš atnāk pēc stundas, es viņam visu izstāstu, bet viņš skatās uz mani un saka, bet tev taču viss ir kārtībā. Es saku, ka nav gan. Viņš mani pārbauda un tiešām viss ir kārtībā. Viņš pēc tam izstāstīja kā mans dzīvesstils un smagie satricinājumi šī gada laikā ir pārsnieguši manu stresa līmeni un tā latiņa ir nogāzta. Un tas, ko es piedzīvoju ir tas, ka organisms šobrīd sevi atjauno. Tas var būt ļoti nepatīkami, grūti, bet, ka man tam ir jācīnās cauri. Izskaidroja visu dullo galvas iemeslu utt. Teica, ka citi to sauc par VD, citi par nervu sabrukumu, kā nu kurš, bet šādi cilvēki pie viņa prakes laikā ir bijuši tūkstošiem.
Tā nu es arī ļoti nomierinājos un man viņš izrakstīja tazepāmu (kas no nomierinošajiem līdzekļiem ir bērnu spēlītes) un magni b6. Tazepāmu katru rītu vienu mēnesi dzert. Un ja liekas, ka vajag, tad arī iedzert to, kad jūt, ka nebūs labi.
Nākamās 2 dienas katru vakaru mēs sazvanījāmies un es izstāstīju kā man bija gājis pa dienu, viņš mani vienmēr nomierināja un pateica, ka viss ir kārtībā un tā ir daļa no atlabšanas procesa.
Pēc manām piespiedu brīvdienām pienāca laiks iet uz lekcijām un nodarbībām, man bija ļoti bail. Vienmēr gāju kopā ar savu kursabiedru, kurš mani arī atbalsta, jo pats ir tam izgājis cauri. Pirmās divas dienas nesapratu kā nonācu no savām mājām līdz skolu un otrādi. Bija ļoti jocīgi. Atkal zvanīju krusttēvam un prasīju, kas ar mani notiek. Viņš tikai pateica, ka tas ir ļoti grūti, bet ignorē visus simptomus un dullo galvu, un FRAM (uz priekšu). Tā es arī darīju, jau nākamajā dienā uz skolu braucu ar riteni, bija dīvaini, bet braucu. Tajā vakarā nobraucu 20 km ar riteni. Kad braucu ar riteni, visas sajūtas pazuda, mājās bija patīkams nogurums un uznāca kādas atbalsis no visa tā pasākuma. Braucu arī visu nākamo dienu, pēc tam vakarā uz OC peldbaseinu (tā bija svētlaime, ūdens dara brīnumus). Mājās gāju nomierinošās vannās un kontrastdušās. Cenšos visu ignorēt, ko mans organisms dara, jo nekas slikts nevar notikt, jo fiziski ar mani viss ir kārtībā.
Jā, galva nav vel par visiem 100% atpakaļ normālā stāvoklī. Bet tas dullums ir gandrīz vai noskrējis. Mani brīdināja, ka tās pirmsģīboņa sajūtas var atkārtoties vel kādu reizi, bet nav jābaidās. Vakar rimi veikalā sev pats to sajūtu piebaidīju, jo domāju, ka sen nav bijis, tā arī notika, bija grūti iziet ārā, bet sanāca. Mājās pa taisno iekšā vannā, pēc tam noskatījos filmu un naktsmiers.
Bet galvenais kā es ar to tieku galā ir fiziskas aktivitātes un ūdens. Neļauju tai sajūtai piekalt sevi mājās pie gultas lai arī cik slikti būtu. Tajās dienās, kad sēdēju mājās un čīkstēju cik man ir slikti, tūlīt miršu nost utt, man palika vel sliktāk. Es tagad cenšos nebūt mājās, būt ārā un palīdzēt organismam stiprināt un atjaunot nervu sistēmu, jo tā arī ir jāvingrina kā locītava pēc traumas. Ja nekustināsi, tad labāk nepaliks. Tas nav nekas neuzveicams, tieši pretēji.