Īstās zālēs

Sveiki! Beidzot esmu gatava pateicībā liecināt par to, ko pati izjutu un piedzīvoju savā dzīvē. Savu garo bēdu stāstu neatkārtošu jo esmu par to jau rakstījusi iepriekš. Lieki minēt un atgādināt simptomus (nepatīkami pat atcerēties). Vienīgais, ka reāli palīdzēja un palīdz tikt galā ar sajūtām (neaprakstāmām bailēm u.c. simptomiem) ir Dievs un draugu atbalsts. Mēs bieži meklējam atrisinājumus zālēs, psihoterapētos, jogā utt (arī es tai skaitā izmēģināju visu)., bet aizmirstot par cēloņiem (parasti tas viss sākas pēkšņi un bez zināma iemesla). Taču ar VD ir kā ar alkoholismu, jo dzērāji parsti atbrīvojas no šī netikuma tikai tad, kad liekas ka cerību vairs nav un tu esi nokļuvis visdziļākajā purvā. Tā notika arī ar mani, jo bija brīdis, kad es īsti vairs nevarēju neko, kā tikai ar asarām acīs lūgt Dievs palīdzi - man nav izejas. Un ar mani notika brīnums - satikās vajadzīgie cilvēki, atradu pareizo literatūru. Tagad nedomājiet, ka esmu fanātiķe, tomēr cenšos pēc iespējas noskaitīt lūgšanas (sākumā skaitīju bez īstas ticības ka palīdzēs), cenšos apmeklēt svētdienās Sv. Misi. Tagad cenšos ar Dieva palīgu aizmirst to murgu, kuru izjutu!
P.S.Ja jūs tiešām vēlaties uzvarēt depresiju, nemieru, apātiju iesaku atrast katoļu baznīcas galdā Dona Fusko grāmatu "Aizsardzībai pret ļauno", tur pa soļim sarakstīts, kas jādara. Dievs par mani apžēlojās un man bija iespēja satikties ar vienreizēju cilvēku - eksorcistu tēvu Maksimilianu (izlasiet par viņu internetā).
Esiet veseli un laimīgi!!!