AnaEm
Katram jau protams VD norisinās savādāk, man pietika ar gadu, ko nomocīju bez medikamentiem, likās vairs ilgāk neesmu gatava mocīties, sāku lietot trankviļus, protams ka tie no VD neatbrīvoja, uz brīdi nomierināja un tas arī viss. Tagad, salīdzinoši nesen, man dr ieteica palietot kvetiapinu, liekas, ka tas tās trakās bailes mazināja, jo tagad vismaz tās nav ikdiena, šad un tad protams uzrodas, bet nu nav vairs tā, ka nonstopā domāju - tā, esmu mašīnā, kas būs, ja tagad nomiršu, meita piesprādzēta, atsprādzēties neprot, ja nu avārija, vai kāda viņai būtu trauma dzīvot ar mātes līķi 2 nedēļas u.t.t., tagad vairs tā nav.
Jūtu līdzi par Tavu māmiņu un varu teikt, ka zaudējums ir jāizsāp, es to neizdarīju kad nomira mans tētis, šķiet tas un vēl vesela kaudze citu pārdzīvojumu arī veicināja VD atgriešanos pēc 10 gadu pārtraukuma. No kuras puses Tu esi? Es esmu no Rīgas pārcēlusies uz SIguldu un man šeit neviena nav, ne draudzenes, ne radi, iespējams tāpēc arī tik grūti, jo, ja kāds pie manis ciemojas vai esmu pati pie mammas vai pie labas draudzenes, tad drusku mierīgāk ap sirdi, jo zinu, ka neesmu viena.