Tēma: runāšana cilvēku /auditorijas priekšā
Sveikas. Jūtos nelāgi, tapēc sāku meklēt savu vainu cēloni un nonācu līdz šim forumam. Un izrādās, neesmu vienīgā! Esmu studente (arī māmiņa). Esmu 30.g.v. Es pat neeatceros, kad tas sākās...Tas ilgts vismaz 10 gadus. Lieta tāda, ka nevaru normāli kontaktēties ar cilvēkiem. Nerunājot par uzstāšanos auditorijas priekšā. Pēdējā reizē, kad to mēģināju man sākās tāāāda panikas lēkme. Likās, ka manus sirdspuktus var dzirdēt visā auditorijā,likās, ka sirds tūlīt apstāsies, balss trīc, rokas un kājas trīc, neko sakarīgu vairs nevar pateikt. Vienu brīdi pat skaņa ausīs pazuda un likās, ka noģībšu.
Līdzīgi ir, kad ir jākontaktējas ar cilvēkiem, kur man tiek pievērsta uzmanība. Piem. ciemos pie galda jāpastāsta kāds notikums. Man liekas, ka visi uz mani skatās (un tā ari ir), un man atkal uznāk panikas lēkmes. Gribas būt pelēkai un neredzmai, bet tai pašā laikā es sevi tik ļoti par to ienīstu. Nu kapēc es nevaru būt kā citi normāli cilvēki. Es tak tik daudz ko varētu sasniegt savā dzīvē, ja nebūtu šīs lēkmes...Šodien darbā arī arī-tāda izgāšanās. Vajadzēja tikties ar klientu un aprunāties, izskaidrot viņam situāciju-bet es acis nolaidusi, nevaru neko sakarīgi pateikt. Man vispār acis sāk asarot, kad meģinu kadam skatīties ilgi acīs...es nevaru...
Vai kādai ir bijusi līdzīga pieredze ?????? Vai jūs varētu uzstāties auditorijas priekšā?
Drīz būs jāaizstāv maģistra darbs. Doma par to ja liek vēderam sagriesties čokurā. Kur lai meklē palīdzību. Varbūt kāda ir bijusi pie laba psihoterapēta un var kādu rekomendēt?
Vairs to nespēju. Bet joprojām nevar saņemties, lai sev palīdzētu.