Veģetatīvā distonija » Veģetatīvā distonija » bezizeja
Lapas 1
Lai nosutītu atbildi, Jums nepieciešams ieiet vai reģistrēties
Šodien vienkārši bez iemesla piedzīvoju to pretīgo bezizejas sajūtu.. parasti man viņa ir bijusi lēkmju laikā, bet tās ir bijušas pāris reizes.
Grūti aprakstīt, bet varbūt kāds sapratīs, par ko runāju. Sajūta, ka viss, ir gals, nezini kur iet, ko darīt, liekas, ka tulīt zaudēsi prātu..
Ļoti gaidu jūsu pieredzi, kādam ir tā bijis?
Zinu so sajutu 
Taa jau sava zinja ir trauksme. Staigaju ar sadu sajutu 5 dienas pec kartas, tas ir sausmigi.
Es zinu par ko Tu runā. Tas ir kaut kas izcili pretīgs, es nesaprotu kas tieši tajā brīdī notiek organismā, bet lai kas tas arī nebūtu tam ir tāda "nāves priekšnojautas" sajūta, ka liekas - es vienkārši zinu, tas ir viss! Man viens neirologs teica - VD ir briesmīga kaite, kad cilvēks ik dienas mirst, bet nevar nomirt!
Es zinu par ko Tu runā. Tas ir kaut kas izcili pretīgs, es nesaprotu kas tieši tajā brīdī notiek organismā, bet .as tas arī nebūtu tam ir tāda "nāves priekšnojautas" sajūta, ka liekas - es vienkārši zinu, tas ir viss! Man viens neirologs teica - VD ir briesmīga kaite, kad cilvēks ik dienas mirst, bet nevar nomirt!
Pirmajās reizēs es tiešām nesapratu, kas notiek un nopietni likās, ka mirstu. Tad, kad tā sajūta pāriet, viņu ir grūti iztēloties.. Un vēl, pēc tās sajūtas ir grūti atkopties. Tad laiciņu viņa vēl moka un mani īpaši pamostoties no miega. Brrr, drausmas.
Bet jā, interesanti, kas īsti tajā brīdī notiek ar organismu?
uu jā šīs izjūtas ir pretīgas, domā nu jā rīt manis laikam nebūs vairs, neko vairs negribās plānot, nekutr iet, garīgais uz nulli.Apkārtējie prasa kas noticis kāpēc bēdīga, bet tu tak nevari pateikt ka tev liekas ka ar tevi ir cauri.Esmu pat bēres plānojusi kas atnāks cik atnāks...tas ir drausmīgi.Ej pa ielu skaties uz priecīgiem cilvēkiem un domā, šausmas ka es gribētu būt viņu vietā, jo viņiem noteikti nav tā kā man, ka esmu slima, un ar mani ir cauri. Pec tam kaut kā norimstās aizmirstās, nākamo reizi tomēr ir jau vieglāk kad esi to izdzīvojis.
Es ari esmu jau beres planojusi, cik cilveki atnaks, kas pardzivos utt...briesmigi..un ari ir taa ka skatos uz citiem cilvekiem un domaju kaut es butu vesela kaa vini. Un vnm domaju pa to cik labi man bija pirms VD. Jo vd mani moka nepilnus 2 gadus, vel neesmu apradusi ar to ka man kkas tads ir.
Ziniet, man šķiet, ka tie, kas ir pārvarējuši VD tomēr, pēc tam, pilnīgi savādāk skatās uz dzīvi. Jo man tos pāris mēnešus, ko tagad, ziemas beigās bija labi, es to TĀĀĀ novērtēju! Es katru dienu, kad jutos labi, domāju par to, cik laimīga esmu, jo mani nenomoka tie Ntie simptomi, es visu laiku piedomāju pie tā un ik pa brīdim sev atgādināju - redzi, cik daudz Tev ir enerģijas un Tu vari atkal iziet uz ielas mierīgi, nedomājot par to vai ir zāles somā u.t.t. Es tiešām esmu no tiem cilvēkiem, kas to novērtē, bet nesaprotu kapēc man tā normālā pašsajūta bija dota vien uz īsu mirkli un ko atkal izdarīju aplami, ka šitas murgs ir atgriezies......
Es gan neesmu plānojusi bēres, man laikam pārāk bail par to domāt. Un cik nenormāli ir tas, ka es priecājos, ka nu jau mana meita izaugusi tik liela, ka no tuvākās apkārtnes pati mācētu atnākt mājās, pati prot uzsmērēt sviestmaizi, atslēgt durvis, piezvanīt pa telefonu u.t.t. Nu murgs, ka katru dienu mums jādzīvo ar bailēm, bet es piekrītu Evijai, parasti saka, tie kas zin, ka viņiem atlicis maz - dzīvo katru dienu, kā pēdējo un izdzīvo to tā, kā nekad iepriekš, ar pilnu krūti. Nu man tā nav, lai gan tā nāves klātesamība visu laiku biedē, es arī drīzāk kļūstu depresīva un neko neplānoju. Tāds prieks bija pašai, ka tanī brīdī kad jutos labi uznāca shopingošanas vēlme, jo tik sen sev neko nebiju pirkusi un te pēkšņi es ticēju, ka man tomēr priekšā ir vēl viens rudens un nopirku rudenim jaunu kurtku, zābakus u.t.t. Tagad tos pat no kastes neesmu izņēmusi, jo atkal dūša papēžos!
uu jā šīs izjūtas ir pretīgas, domā nu jā rīt manis laikam nebūs vairs, neko vairs negribās plānot, nekutr iet, garīgais uz nulli.Apkārtējie prasa kas noticis kāpēc bēdīga, bet tu tak nevari pateikt ka tev liekas ka ar tevi ir cauri.Esmu pat bēres plānojusi kas atnāks cik atnāks...tas ir drausmīgi.Ej pa ielu skaties uz priecīgiem cilvēkiem un domā, šausmas ka es gribētu būt viņu vietā, jo viņiem noteikti nav tā kā man, ka esmu slima, un ar mani ir cauri. Pec tam kaut kā norimstās aizmirstās, nākamo reizi tomēr ir jau vieglāk kad esi to izdzīvojis.
Tieši tā! Tajā brīdī vispār liekas, ka viss, no mājas ārā vairs ni un ne, nekādi pasākumi, nekas! Man ir bijis pat tā, ka vairāk kā nedēļu biju tādā dīvainā noskaņojumā. Eju, skatos uz cilvēkiem un domāju, jēga vispār no šitā visa? Nekādas laimes, prieka..
Es ari esmu jau beres planojusi, cik cilveki atnaks, kas pardzivos utt...briesmigi..un ari ir taa ka skatos uz citiem cilvekiem un domaju kaut es butu vesela kaa vini. Un vnm domaju pa to cik labi man bija pirms VD. Jo vd mani moka nepilnus 2 gadus, vel neesmu apradusi ar to ka man kkas tads ir.
Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus!!!
Ziniet, man šķiet, ka tie, kas ir pārvarējuši VD tomēr, pēc tam, pilnīgi savādāk skatās uz dzīvi. Jo man tos pāris mēnešus, ko tagad, ziemas beigās bija labi, es to TĀĀĀ novērtēju! Es katru dienu, kad jutos labi, domāju par to, cik laimīga esmu, jo mani nenomoka tie Ntie simptomi, es visu laiku piedomāju pie tā un ik pa brīdim sev atgādināju - redzi, cik daudz Tev ir enerģijas un Tu vari atkal iziet uz ielas mierīgi, nedomājot par to vai ir zāles somā u.t.t. Es tiešām esmu no tiem cilvēkiem, kas to novērtē, bet nesaprotu kapēc man tā normālā pašsajūta bija dota vien uz īsu mirkli un ko atkal izdarīju aplami, ka šitas murgs ir atgriezies......
Es gan neesmu plānojusi bēres, man laikam pārāk bail par to domāt. Un cik nenormāli ir tas, ka es priecājos, ka nu jau mana meita izaugusi tik liela, ka no tuvākās apkārtnes pati mācētu atnākt mājās, pati prot uzsmērēt sviestmaizi, atslēgt durvis, piezvanīt pa telefonu u.t.t. Nu murgs, ka katru dienu mums jādzīvo ar bailēm, bet es piekrītu Evijai, parasti saka, tie kas zin, ka viņiem atlicis maz - dzīvo katru dienu, kā pēdējo un izdzīvo to tā, kā nekad iepriekš, ar pilnu krūti. Nu man tā nav, lai gan tā nāves klātesamība visu laiku biedē, es arī drīzāk kļūstu depresīva un neko neplānoju. Tāds prieks bija pašai, ka tanī brīdī kad jutos labi uznāca shopingošanas vēlme, jo tik sen sev neko nebiju pirkusi un te pēkšņi es ticēju, ka man tomēr priekšā ir vēl viens rudens un nopirku rudenim jaunu kurtku, zābakus u.t.t. Tagad tos pat no kastes neesmu izņēmusi, jo atkal dūša papēžos!
Es laikam esmu viena no tām retajām, kas tic, ka no VD var atbrīvoties uz visiem laikiem! Tieši nesen viens gudrs cilvēks man teica, ka tikai vājie sakot, ka no tā nevar tikt vaļā.
Zinu to prieka sajūtu! Pilnīgi cita dzīve.. Esi gatavs iet priecāties un pateikties par visu un tad bladāāāc, kaut kāds negaidīts klikšķis un jāsāk viss no jauna.
Jā, tā ar mani ir katru reizi, kad liekas ka Vd ir pametusi mani. Liekas viss, esmu brīva, varu dzīvot normālu, pilnvērtīgu dzīvi un tad atkal kārtējais pasliktinājums atgriež sūrajā realitātē. Taču es no savas pieredzes saku - ja ne uz visiem laikiem, tad uz ilgu laiku var no tās tikt vaļā, jo man pirmā epizode bija padsmit gados ar kuru veiksmīgi tiku galā un uz 10!!! gadiem aizmirsu par VD vispār.
Jā, tā ar mani ir katru reizi, kad liekas ka Vd ir pametusi mani. Liekas viss, esmu brīva, varu dzīvot normālu, pilnvērtīgu dzīvi un tad atkal kārtējais pasliktinājums atgriež sūrajā realitātē. Taču es no savas pieredzes saku - ja ne uz visiem laikiem, tad uz ilgu laiku var no tās tikt vaļā, jo man pirmā epizode bija padsmit gados ar kuru veiksmīgi tiku galā un uz 10!!! gadiem aizmirsu par VD vispār.
Wow, prieks! 
Tad jau ir stimuls cīnīties. Man pašai tagad ir tie padsmit.. Ehhhh
Lapas 1
Lai nosutītu atbildi, Jums nepieciešams ieiet vai reģistrēties
Veģetatīvā distonija » Veģetatīvā distonija » bezizeja