Kitija rakstīja:Nu es par to ceļojumu neesmu viss tik droša, esmu ar VD jau šur tur bijusi, tiesa ne tik tālu un ne uz tik ilgu laiku, labi man nebija, trauksme nepameta un nekāds baudījums no ceļojuma nebija, kaut braucām tāpat tikai ģimenē, šoreiz arī tikai mēs ar vīru un meitiņu.
Gari rakstīt, bet padalīšos par savu pieredzi un ceļojumu.
Tātad pagaišā gada Jūlija pirmā nedēļa, kā reiz man ir dzimšanas diena, tas bija tas galējais punkts, ka es savā personiskajā dzimšanas dienā sabruku un devos taisnā ceļā pie ārsta, jo likās ka atdošu galus.Dzēru divas nedēļas stiprus medikamentus, un tad protams jauns kurs antidepresanti atkal sākās. Bet, ko neteiksi mīļš draugs man tai pašā dzimšanas dienā uzdāvināja ceļojumu 2 personām uz Horvātiju, ko neteiksi ar autobusu zinot, ka man bail lidot, pirmās domas, kā viņš iedomājas, kā es aizdošos, turp ceļā vien jākratās divas dienas 6:00 rītā līdz 22:00 vakarā autobusā un tāpat atpakaļ, ko neteiksi ceļā vien autobusā no kura man bija pirms pāris gadiem bail pat 100m nobraukt a te še tev 4 dienas vien autobusā. Pirmās sajūtas, ceļojums būs murgs un dievs pasarga, ka man paliks sūdīgi, kur dēšos. Tā nu es uz tādu emociju nots, ka dievs pasarg ja sākšu psihot autobusā, sāku domāt, kas un kā, protams, pirmais ko izdarīju noskaidroju, kas man vajadzīgs, ja nu uz muitas pārbauda zāļu sakarā tā kā mana pirmā palīdzība tādos brīžos ir fenezapāns. Nokārtoju papīrus sirdsmieram, jo atpakaļ ceļa nebija, kā nekā dāvana no laba drauga, kas nepieņemtu atpakaļ un piedevām vēl apvainotos. Pa to laiku paspēju arī pabūt piehomeopāta, sakritības pēc, kas man dabīgo mierinātāju uzrakstīja, tā nu arī tāds man bija. Augusta beigās paredzēts ceļojums, ilgi briedu un centos sevi noskaņot uz labas nots, ka gan jau viss būs ok. Tā nu pienāca izšķirošā nakts, kad 6:00 no rīta bija jāizbrauc no Latvijas, hmmm šai naktī īsti daudz negulēju un proti mazais velns, kaut kur pa iekšu ņēmās, tā vien alka sabojāt man omu, gandrīz teiktu pakausī elpoja, jo izrādīja dažus simtomus, tā negaidīju kulmināciju pusīti fenezapāna iedzēru un tā mirkļa panika pagaisa. Pēc stundas taxis un tu jau sēdi autobusā, kurš ved vienā virzienā, centos braucot nedomāt par to visu, Lietuvas robeža mazliet sajutu nejauko, man atkal pie pleca elpojam, bet tad gan iedzēru homeopātisko, jo kam man uzsēsties uz trakvilizatoru uz ceļojuma laiku, palika vieglāk, tā nu devāmies cauri Lietuvai līdz Polijas vidum atbalstoties pret vīra plecu, kurš veiksmīgi uz manu sajūtu provokācijām pateica, tas nav nekas un nepaļāvās uz viņām. Jā mans novērojums ja uz mana organisma provokācijām nepaļaujas apkārtējie tad viņas norimstas, un šai gadījumā man palīdzēja vīra miers. Bet protams turp ceļā kā homeopāts bija teicis lietoju dabisko medikamentu. Un zini izbraucām Poliju un kaut kā organisms saprata, ka nav atpakaļ ceļa un ieslēdzās miers atlikušās 6 dienas Horvātijā, baudīju un ne mirkli neizjutu savas sajūtas, itkā'viņu vispār nebūtu, varētu teikt atslēdzos no savas ikdienas drūmās realitātes. Pierādījums ir tas, ka braucot atpakaļ iebraucot Lietuvā mans organisms saprata, ka tālu nav mājas un drūmā'realitāte un miniet, kas neilgi pēc iebraukšanas Latvijā'atgādināja par sevi... Radās sajūta, ka viņa palika gaidot mani Latvijā....
P.S. Mana veiksmīga ceļojuma atslēga es domāju bija, tas ka es ļāvos mirklim un nedomāju par naudu un citām saimnieciskām lietām uzticējos vīram, kas man dāvināja mirkļus un pozitīvas emocijas, neradot manī sajūtu par problēmām vai kā savādāk. Es teiktu tās bija dienas, kad es aizbēgu no realitātes!!! lai gan zināju tā kā ceļojums bija negaidīts, ka vīrs ir aizņēmies naudu, lai dāvātu man šos mirkļus, bet es atļāvos šīs 6 diena spar to nedomāt.
Nezinu vai iedvesmos nepadodies un tomēr paļauties un noticēt sev, bet tāds ir mans stāsts un manas pārdomas par to!!! Lai veicas!!!