kopigais

Man ir stipri līdzīgs dzīvesstāsts,gāju kā tanks pa brikšņiem palēkdamies. Bija izklaides,pārdzīvojumi,arī stresi gana daudz. Tagad ģimene,darbs viss ir sakārtojies plauktiņos...Un lasot tavu tekstu ienāca prātā varbūt pārāk strauji viss apstājās. Vieni draugi ārzemēs,ar citiem kontakts ir zudis jo mainījusies arī dzīvesvieta... Palicis tikai darbs mājas,darbs mājas...Jo ir gadījumi ka jūtu ka kaut kas pietrūkst...ja nu tas ir iepriekšējais dzīvesstils - negulētas naktis,miegainais ģīmis darbā(enerģijas dzēriens kabatā)...bet varbūt ka tā trakā ālēšanās tagad atsaucas VD formātā. Hm Bet jaunībā tak ālējas visi,nu vismaz liela daļa,kapēc tad VD paķer ne visus,man tika tā nepareizā loterijas biļete? Sākās filozofēšana...

Nu ir jau arī citi VD veicinoši faktori - smagi pardzīvojumi,traumas ar sekām,zaudējumi tā saucamās sliktās lietas.
  ''Un šī tā saucamā slimība jau ir domājams katram piektajam,tikai retais par to uzdrošinās ko teikt vai runāt,jo tādiem nervu sistēmu vājiniekiem atbalstu reti kurš grib sniegt.''
Nu žēlošanu negaidu un nevajag,bet saprast arī neviens negrib,vai nemāk - pateikt ka šitais jau ir sadedzis un nekam neder ir vieglāk nekā saprast un atbalstīt vai palīdzēt izkāpt no tā VD...nevajag jau daudz kā tik pateikt viss būs ok vecīt...

Man arī jaunība pagāja vienos vienīgos tusiņos, katru nedēļu vienas pjankas utt... Līdz vienā jaukā dienā uz pohām uznāca lēkme, kopš ta laika mana dzīves ir pārvērtusies par murgu, nevienu dienu neesmu juties tā īsti labi... Tagad viss ir mainījies, arī ir ģimene un darbs un viss pārējais, bet VD ir tikai saasinājusies, pašam šķiet ka dēļ tā esmu iekritis riktīgā depresijā, vairs nekas neinteresē utt... katru dienu ceļos ar sūdīgu garīgo, nemaz nerunājot par visām vd izpausmēm kas nomoka dien dienā!

Saka jau, ka pēc 40 ar VD krietni retāk slimojot un vispār veselības stāvoklis esot labāks, kā vidusmēra cilvēkam, jo distoniķis neko nepalaidīs garām, ja tiešām kaut kāda kaite piemetīsies, turklāt nemitīgi staigā pie dažādiem ārstiem un sevi pamatīgi uzmana. Un vēl - vidējais dzīves ilgums distoniķiem esot garāks, kā vidusmēra iedzīvotājam, tikai tā dzīves kvalitāte tāda diezgan zema.
Mainot dzīves uztveri un ieradumus daudz ko var mainīt, jāsāk ieklausīties sevī, sevi mīlēt un veicināt garīgo izaugsmi tad arī fiziskie simptomi mazināsies.

Sveiki. Esmu novērojusi pie sevis, ka VD izpausmes ir tādas pa posmiem. Vienu noteiktu laika posmu, kas ilgst vairāku dienu vai pat nedēļas garumā, izpausmes ir sekojošas - asas sāpes galvā, ko citi arī minējuši, tad atkal ar galvu it kā ok, bet ir tās spiedošās sajūtas sirds rajonā, tad atkal tās pazūd, un pāriet uz "saules pinuma" sāpēm. Tāda kā riņķa veida kustība.
Protams, ka reiboņi, dulla galva, spiedoša sajūta pieres daļā, nogurums, miegainums ir visu laiku.
Man vēl kas ir visu laiku un nespēju tikt galā, tā ir agorofobija. Kā izeju ārā, kaut kur gribu pastaigāt, tā kājas kļūst kā vate, sirds sitas. Tāpat ir arī ar publiskām vietām.
Ar lielu skaudību noskatos uz tiem, kas iet pastaigāties, kas apmeklē koncertus, sporta zāles utt. Man uzreiz nāk virsū panika. Man teica,ka esot dziļi ielaista VD. Eju gan uz psihoterapiju, gan konsultējos ar psihiatru, gan eju uz mūzikas terapiju.

nu man savu laika periodu bij tikai ballītes. tad sekoja kkādas pārmaiņas un sapratu ka jāsāk strādāt.. strādāju daudz, joprojām ballējos. tad bij (ir) atbildīgs darbs + studijas + sports + ballītes. nu es burtiski jau negulēju..vnk nebij laika... tipa mēģināju atgūt naballētos gadus.
un tad nāca VD...
tad pāris mēneši nebij nekā. tad sāku atgriezties darbā, viegli nebij bet atgiezos. studēju joprojām, hobija līmenī ar pastāvīgi cenšos pie sporta pieiet, ballīšu gan vairs nav - vnk neinteresē...

arī bērnība bij tāda kāda bij....