hristo
Apbrīnoju Tavu drosmi saņemties otram bērniņam! Es šobrīd lietoju zāles un man jau bail iedomāties, kā būtu, ja nevarētu, nepieciešamības gadījumā iedzert zāles. Esmu droša, ka nespētu tikt galā bez tās drošības sajūtas ko dod iespēja iedzert zāles. Man tagad 5dien jāiet uz EEG un pirms tam 2 dienas nedrīkst dzert zāles un mani jau biedē tas, vai vispār aizmigšu, vai gulēšu, vai nebūs trauksmes. Lai gan mana dr saka, ka zāļu deva ko lietoju ir niecīga un tādu devu varētu lietot visu mūžu, man laikam tomēr ir emocionāla atkarība, apziņa, ka varu to tableti ieņemt, dod zināmu miera sajūtu.
Mani arī daudz kas satrauc, filmu ziņā esmu ļoti izvēlīga, neskatos neko, kas manuprāt varētu mani satraukt.
Vai Tu nedomā palietot kaut ko no dabas līdzekļiem vai homeopātijas lai atvieglotu savu situāciju, bet tas nekaitētu bērniņam?
simucis18
Man jau arī liekās, ka man tomēr vairs nebūs bērnu, jo pat, ja tagad gadu justos labi un mani nemocītu ne VD ne depresija, ne ģeneralizēta trauksme, arī pati grūtniecība, gestācijas diabēts, dzmedības un visa tā atslaukšanās un satraukums par pirmslaikus dzimušu bērniņu bija milzīgs. Žēl, jo man vispār gribētos vēl kādus 2 vai pat 3 bērniņus, vīrs arī ļoti grib vēl vairākus bērnus.
Ar redzi ir tā, ka tad kad es mēģinu salasīt grāmatas nosaukumu, grāmatplauktā, kas ir kādu 3-4m attālumā, es to nevaru, jo man vienkārši izplūst bilde, liekas, ka apkārt esošais saviļņojas, lai gan man visu mūžu ir bijusi tālredzība un es zinu, ka redzu tik tālu. Ja no tuvumā esoša objekta paskatos uz kaut ko tālumā esošu, vai otrādi, man viss izplūst, un sajūta, ka noreibst galva. Es reāli, citreiz nevaru nolasīt priekšā braucošās mašīnas numurus, jo man redze peld un bieži vien liekas, ka nespēju acis noturēt vaļā. Un pilnīgi visu laiku ir tā, ka skatoties kaut kur priekšā ar sānu redzi es redzu visādus krāsainus pleķus, līdzīgi kā tad, kad esmu apžilbusi.
.