Caca: es domāju, ka mums visiem ,kas ciešam no VD, tas draņķis dzīvi ir pabojajis pamatigi, man arī bieži tas noved līdz asarām un izmisumam, ka pat nesaprotu,par ko smieties,ar ko iesakt dienu, neinteresē, ieprikšanās, nerunājot par kosmētiku,to vispar nelietoju, izņemot kermeņa krēmu, reizēm pat nesaprotu,ko darīt tālāk. apjukums, nervozums, svaidīšanās lēmuma pieņemšanā, utt. ir traki,bet jācīnās, man ar to cīnīsanos ir tā,kā ir. ja sanemos, tad pēc pāris dienām atkal rokas nolaižas, un dusmojos ez sevi,ka esmu kā lupata, nekam nederīga, bremze utt.,pretstatā kāda es biju, sportiska, azartiska, ar komandas garu, pedanta utt.,a tagad tiešām kā flegmatiska grīdas lupata, un tas drausmīgi grauž, un jo vairak pie tā piedomaju, jo vairāk simpotmu man mācās virsū.pirmā trakā lekme man bija 2011.gada, bet cik tagad saprotu, tad ar šo kaiti slimoju jau kopš 12- 13 gadiem,jo bija reizes,kad nevarēju izturēt, ka vecāki mani ierobežo, vienmēr noliek, ka es kā govs, kā aizmigusi, citi bērni tā un tā, bet es tā un tā, bija reizes,kad mammai pateicu,ka labāk padaru sev galu, nekā dzīvoju tādos apstākļos, drausmīgi, jau noteikti viņa jutās,bet par mani neviens nedomāja, es pat nevarēju nopirkt apģērbu kādu gribu līdz 20 gadu vecumam, nerunājot par apaviem un rotaslietām , pat matus nevarēju griezt kā gribēju.pat nezinu,ko tev ieteikt, jo zinu,ka jūties draņķīgi, un liekas,ka visa pasaule pret tevi vai ne?