Par maniem vd simptomiem (Lapas 1 no 3)

Izklausās pēc trauksmainas depresijas un bis vd kā man.
Viss ko tu aprakstiji lieliski iederās  pie trauksmainās depresijas,kā tev noteica vd?

Veģetatīvā distonija var izpausties divejādi
•    lēkmjveidā, kad kādu laiku cilvēks jūtas labi, bet tad pēkšņi uznāk lēkme, ko parasti izraisa kāds ārējs faktors, piemēram, atrašanās pārpildītā un smacīgā sabiedriskajā transportā, kas cilvēkam ir nepatīkama. Šādas lēkmes parasti ir intensīvas un nav ilgstošas;
•    epizodiski, kad diskomfortu izsauc paša cilvēka uzmanība, kas pievērsta savam veselības stāvoklim. Proti, cilvēks sāk domāt, kā viņam ar veselību, interesēties, vai viņam nekļūst slikti, un tad uzreiz sākas atbilstošas veģetatīvas reakcijas — tādas domas provocē dažādus nespēka simptomus. Šādos gadījumos lēkmju intensitāte ir mazāka, bet ilgstoša.
Veģetatīvās nervu sistēmas traucējumus var izsaukt dažādi iemesli.

Tas ir normāli ka nepiedzīvo paniku,jo Tev ir otrais variants no šiem diviem,kad simptomi vnk ilgstoši Tevi var mocīt ar dažādām sajūtām un tāda īstā panika uznāk reti vai vispār nav..

Nu jā,nav jau īsti arī jāpiedomā,VD slimniekiem lielā mērā slikta pašsajūta rodās no sliktām emocijām,piemēram,iepriekšējā dienā sastrīdies ar kādu,Tevi pārņem dusmas,ilgi gruzies un nākamajā dienā kkas no sliktumiem klāt,var atsaukties pat pēc divām nedēļām vai mēneša...

Sveikiņi.
Lasot jūsu problēmas sirds sāp u tanī pat laikā,,labi ka ir vēl kāds tāds,palasot nomierinos,jo vēl kādam tā ir,tātad,,,laikam nemiršu.
      Jau gadus 10 mokos un pat neceru uz uzlabojumiem,ik reizi mirstu un augšāmceļos.
Nu kā nekad nācis klāt -notirpusas kājas,kā pēc krampjiem stīvas,aizmugurējās daļas.Šoks,bailes,nu asinsrite,bet iet pie ārsta,,,jau neceru,visu noraksta uz vd.
         Reiboņi,karstumi,slikta dūša,sirds rajonā karstumi,,,,vienīgi miegs labs.
Arī zaudējusi prieku par visu,grūti dzīvot,jo nekas nepatīk,bet bail iziet no mājas ka nepaliek slikti,lai darītu to,ko gribētos darīt.

Asinsrite ir cieši saistīta ar VD,no Vd arī asinsrite tiek traucēta,bet tas nekas slikts nav,tāpat kā visi citi simptomi...

ssancis
Domāju daudzi dzīvo tāpat kā Tu. Arī man periodiski uznāk bailes. Pirms gadiem 2, kad VD tikko uzliesmoja un bija tās neizskaidrojamās nāves bailes, es katru vakaru, gulēt ejot saliku uz galda cepumus, riekstus, viegli atskrūvējamas ūdens pudeles, lai, JA KAS, meitiņa nenomirtu badā. Tāpat ļoti agrā vecumā iemācīju viņai rīkoties ar telefonu, saliku bildītes, lai viegli zin ka uzspiežot uz tēta, sazvanīs tēti..... iemācīju atslēgt durvis dzīvoklī u.t.t. Man šīs lietas pat kauns kādam stāstīt, jo ja padomā, tad es nemaz nevaru atbildēt - kapēc man liekas, ka miršu..... Vienkārši ir nolemtības sajūta un nāves bailes. Vīrs man pus mēnesi prom, pusi mājās, kad aizbrauc darbos vienmēr drusku neomolīgi paliek, jo zinu, ka 2 nedēļas būšu viena ar meitu. Tagad jau tas ir mazinājies, bet lai saprastu no kā baidos esmu pieteikusies pie Pētera Kļavas uz kursiem, kuri notiks Siguldā. Sāksies rudenī. Šķiet būs ļoti interesanti, jo viņš ir reanimatologs, bieži saskāries ar klīnisko nāvi piedzīvojušiem cilvēkiem, runās par dvēseli, dzīvi pēc nāves, meditāciju, miera iegūšanu un citām inetersantām lietām. Gribu paskatīties savām bailēm acīs un saprast, kas tad īsti ir tas no kā man ir bail - miršanas process, iespēja, ka pēc nāves nekā vairs nav, vai bailes par meitiņu, kura varētu palikt neaprūpēta ar mātes līķi istabā....... Turies! Tu neesi viena ar savām bailēm. Vai esi runājusi ar kādu ārstu par šo? Mans dr teica, ka tas ir izjaukts hormonu balanss un mums distoniķiem daudz vairāk, kā vajadzētu organisms saražo baiļu hormonus..... Tā nu tas ir, var to pieņemt un sadzīvot vai meklēt izeju. Es meklēju, negribu vairs mocīties. Šobrīd jau dzeru 6os antidepresantus, nevieni no tiem nav devuši gaidīto efektu, ceru, ka palīdzēs 7ie.

[/quote=Kitija]
Pirms gadiem 2, kad VD tikko uzliesmoja un bija tās neizskaidrojamās nāves bailes, es katru vakaru, gulēt ejot saliku uz galda cepumus, riekstus, viegli atskrūvējamas ūdens pudeles, lai, JA KAS, meitiņa nenomirtu badā. ''

Patiesībā man arī kauns par to runāt, bet uzvedos identiski kā Jūs Kitija, ssancis un domāju vēēēēl daudzi distoniķi. Es ar savam bērnam (nav vēl 4 gadi) tagad mācu, kā uzsmērēt maizi, kā pāriet pāri ielai (jo,ja ,kas lai nepaliek uz ielas), kuras atslegas ir ārdurvīm utt.  Varbūt smieklīgi, bet manas lielākās bailes ir tād,ka ar mani kas notiks, un kad negribu,lai kāda cita audzinatu manu bērnu (vīram izrādās daudzu gadu garumā bija dēka, a varbūt vel ir, ko tik ne pārāk sen uzzināju, tas arī mani daļēji noveda līdz VD), šajā gadījumā konkrēti viņa.Tās bailes dzen izmisumā, kad iedomājos,kad viņa varētu aizstāt mani,šausmas. Muļķīgi, bet bail.

Lasu,kā VD izpaužas citiem, un saprotu, ka daudz lietas ir līdzīgas.
Pirmā: bailes no nāves.
Man VD distonija laikam jau vairākus gadus, bet uzliesmojumi ir kādus 2 gadus, kas tagad,pēdējos 2 mēnešus ir vienkārši briesmīgi.
Sākums bija vienā publiskā vietā, kur sveši cilvēki, nepazīstama vieta. Palika tik slikti, ka mediķus sauca palīgā. Nu ir tā, ka nespēju ieiet nevienā publiskā telpā, ne veikalā, ne pastā .... nekur. Panikas lēkmes izpaužas kā liela svīšana, burtiski pa saujām tek sviedri, sajūta, ka ģībšu, kājas nejūtīgas paliek, dreb, galva tāda kā smaga, grūti formulēt.  Bet tas ir neizsakāmi briesmīgi. Kā man neirologs teica,ka man ejot tādās publiskās vietās iestājas panika tāpēc, ka esmu to piedzīvojusi publiskāvietā, man tiek dots signāls uz galvas smadzenēs vai kā tā, ka tagad jāsaglabā izdzīvošanas instingts. Es tad cik varu mūku prom no tās vietas. Kājas nejūtīgas. Apsēžos mašīnā, kas ir mana drošības saliņa, un pēc laika viss pāriet.
Bet briesmīgi, ka pati nekur nevaru ieiet! Esmu uzsākusi terapiju pie psihoterapeita,jo viss tā VD sākas ar  kādām problēmām, bailēm, zaudējumiem kaut kad iepriekš.

Jā, meitenes, mums visām ir savi iemesli kapēc esam tikušas pie VD un ir labi, ka zinam, kas ir tas, kas mūsu nervu sistēmai ir škitis PAR DAUDZ! Mēs varam censties vienīgi kļut egoistiskākas, vairāk ieklausīties sevī, cienīt savas vēlme un mīlēt sevi. Atvainojos, ka uzrunāju visas šeit uz TU, bet kaut kā biju pamanījusi, ka visi šeit uz Tu un man tā škiet vieglāk, dabiskāk, tā ka mani noteikti var uz Tu.

ssancis Man arī ir bijis, ka nereti atstāju durvis neaizslēgtas, vienmēr sekoju lai telefons ir uzlādēts, neizslēdzu tam skaņu, ja nu man kas, lai meitiņa dzird kad zvana tētis u.t.t. Es domāju nav svarīgi cik veci vai jauni mēs esam, cik lieli bērni, visiem cilvēkiem, kaut mazliet, tikai zemapziņā, bet ir bail no nāves, jo tas ir dabiski iekārtots - mēs baidamies no nezināmā. Mans vīrs vienmēr atgādina - baidīties no nāves nav jēgas, baidīties vispār nav jēgas. Nevienam vēl nav izdevies izbēgt no nāves, tas ir dabisks process, tikpat dabisks, kā dzīve. Visi mēs to piedzīvosim un es izvēlos tam sagatavoties un izprast, jo es negribu būt paranoiķe visu atlikušo mūžu un pie mazākā iemesla taustīt pulsu vai ķert pēc zālēm. Es nevaru palepoties ar baigo progresu, bet mazpamazām jau kaut kas notiek gan. Man ļoti palīdzēja grāmata "Dvēseļu ceļojums", tajā aprakstīti tūkstošiem stāstu, kurus savam psihoterapeitam, atklāj pacienti, kas novesti transa stāvoklī ar hipnozes palīdzību, šie cilvēki stāsta par savas dvēseles ceļojumiem, kur tā bijusi starp dzīvēm, pirms piedzimšanas u.t.t. zinu, ka kārtīgiem Kristiešiem šī varētu būt tabu grāmata, bet man patiesi patika šie dokumentālie stāsti. Mans lietoto zāļu saraksts ir garš, protams, ja ir lēkme vai nemiers lietoju trankvilizatorus, bet no AD esmu mēģinājusi Elicea, Paroxetin, Fluanxol, Anafranil, Valdoxan un šobrīd Remeron un Spitamin. 4 no AD izraisīja milzīgi stipras lēkmes, nu tik stipras, ka neizturēju ilgāk par 3 dienām un pārtraucu tos lietot, pārējie 2 šo to uzlaboja, bet kopumā nebija gaidītā efekta. Arī lexotanil man bija kā pīlei ūdens.

Dace Es saprotu, ka uzzināt par vīra sānsoļiem noteikti ir briesmīgi, taču pieļauju - vēl briesmīgāk ir ikdienā dzīvot neticībā, šaubās un pie katras vīra aizkavēšanās domāt vai atkal ir aizkavējies pie mīļākās, es domāju tāda dzīve pamatīgi beidz nervu sistēmu. Varbūt ir vērts kopā ar vīru aiziet pie kāda pāru terapeita un izrunāties, saprast vai vispār ir jēga, vai, ja ir abiem vēlēšanās, kā atkal veidot cieņpilnas attiecības, kā atgūt ticību vīra godīgai rīcībai. Jo bieži tiek minēts tas, ka nerviem krietni traumatiskāks ir ilglaicīgs un ne vienmēr ļoti liels stress, nekā pēkšņi, milzīgi pārdzīvojumi, kā piemēram tuvinieka pēkšņa nāve. Par bērniņu, man līdzīgi - man meitai 4 gadi, visādas uzkodas vienmēr izkārtotas ledusskapja zemākajos plauktos, lai pati tiek klāt sātīgām uzkodām, esmu uztrenējusi viņu atbildēt uz jautājumiem - kā sauc, kā sauc mammu un tēti, kur dzīvo, kur strādā u.t.t. Par ļaunu jau protams nenāk, ja vien iemesli tam būtu citi......

eglekrista vai esi mēģinājusi AD? Es nemaz nepieļauju iespēju, ka varētu šādi dzīvot  nākošos 20 gadus, man jau 2 ir daudz par daudz, jo pirmo reizi no VD tiku vaļā gada vai 1.5 laikā.

inita.a tā jau saka, ka parasti lēkmes atkārtojas noteiktās situācijās, zemapziņā nosēžas atmiņas. Skatījos uz vienu puisi saitā i love panick attacks un viņam pieredze bija briesmīga, jo viņam PL bija bijušas visur gan darbā, gan mājās, savā gultā, gan cilvēku pūlī un beigu beigās viņam katra diena bija viena liela PL, līdz brīdim kad viņš nolēma pats izsaukt PL, izaicināt to, bet PL neuznāca, Viņš gribēja to izprovocēt, bet nesanāca. Un viņš saprata kā to kontrolēt.