Tēma: VD
Labvakar!
Vēlos padalīties ar savu pieredzi. Ceru, ka kādam noderēs- nomierināties, izprast, saprast, pārstāt baidīties vai jebkādi citādi.
Patiesībā jau dzīve nav nekāds rožu dārzs un neviens mums nav solījis, ka nekad dzīvē nekad ne ar ko neslimosim (tās taču ir mūsu lielākās bailes, ne?) un ja šodien viss ir skaisti, tad tad tas nenozīmē, ka rīt būs tā pat. Izklausās šausmīgi. Bet tā taču ir. Mums neviens nespēs pasniegt uz galda "dzīves līgumu", ko parakstīt.
Bet, ja godīgi, nu jau vairāk ka 10 gadus dzīvoju ar saviem tarakāniem. Citreiz baidos. Citreiz raudu. Citreiz aizmirstu. Tad priecājos. Un tā pa riņķi.
Viss sākās, kad man bija 19 gadi, man bieži uznāca baiļu sajūta, notirpa lūpas, likās- visss! Es mirstu. Tad kaut kā "tusējot" pa dzīvi aizmirsās. Dzīvoju dzīvi, ja piemetās iesnas, nesatraucos, ja sāpēja galva-iedzēru ibumetīnu. Ja piesūcās ērce- izrāvu. Un dzīvoju tālāk. Gadiem ejot, sāku baidīties vairāk par sīkumainām lietām- ja mašīnā kāds pie stūres brauca ātrāk, ja bija jāpeld ar laivu, uc sadzīviskas situācijas. To visu norakstīju uz to, ka man ir piedzimis bērns un man ir tas mammas instinkts (iespējams, ka daļa no tā jau ir). Kā jau visiem, arī man bija savas problēmas- negulētas naktis, nogurums, šķiršanās, darba meklēšana, bērna slimošana, dārziņi utt. Līdz vienu dienu (2015.g.) man piesūcās ērce un es pēc kādiem diviem mēnešiem izdomāju, ka jāuztaisa asinsanalīzes uz Laima slimību (kas mani raustīja aiz pleca?!) un še Tavu nelaimi!-bija pozitīvs. Viss..tajā dienā apstājās mana pasaule, salasījos visādus sūdus internetā un sapratu, ka beigu beigās nomiršu. Ar to sākās mana hipohondrija. Katra galvassāpe, katrs sirdspuksts, katra siekalu norīšana mani dzena panikā. Ģimenes ārsts mani sabiedēja tik ļoti (jā, neprofesionāls un vēl pasmējās par manu veģ.nervu sistēmu), ka likās tiešām viss..izdzēru 3nedēļu stipru AB kursu un nekā..beigu beigās viens gudrs infektologs man izskaidroja, ka šīs analīzes ir ļoti nespecifiskas un tik mazā līmenī kā man rādās tas IgM, man nemaz nevarot būt jo sen būtu pārgājis uz IgG (nav svarīgi tie apzīmējumi šobrīd). Ok, tad "itkā" nomierinājos. Tas viss bija gada garumā. Pa vidu šim gadam izdzīvoju crazy mirkļus, nāca virsū tādi melnie, ka likās, ka jūku prātā, ka nekontrolēju savas domas, ka nevaru normali paēst jo ēdiens sprūst kaklā, katru dienu bija 37,5 temp, modos nakts vidū no elpas trūkumiem un nereāliām sirdsklauvēm, man nepalīdzēja nekādi nervostrongi un noofeni, dienā nespēju elpu ievilkt, jo likās, ka nepietiek gaiss, bija ūrīnpūšļa iekaisumi, neregulāras MR, sāpes mugurā (nereālas!), dūra sirdī, tirpa rokas, lūpas, pirksti, likās, ka apziņa ik pa laikam atsēdzas. Biju ļoti nobijusies no sevis tik ļoti, ka vienreiz dušā sāku histēriski raudāt jo bija bail iet ārā vannas istabas, jo likās, ka varu nepazināti izlekt pa balkonu (izklausās biesmīgi, bet es patiešām biju tik zemu..). Vairākas reizes nedēļā taisīju visādas analīzes, onko marķierus, utt. Meklēju sev visu- vēžus, audzēju, MS, tad likās, nu ja nav nekas fiziski, tad noteikti esmu šizofrēniķe. Uznāca mierīgāki periodi, tad ieeju ziņās, izlasu- 30 gadu vecumā meitene mirst no rīkles vēža- viss, man sap rīkle, visi simptomi piemetas, panika klāt, skrienu pie LORa, un tā par visu... paralēli tam, es biju mamma savam dēlam, biju kolēģe kolēģiem, mīļotā draugam. Neteikšu, ka neviens to nemanīja. Visi dabūja. Taču atbalstīja, cik nu varēja (tas protams ietekmē attiecības visās jomās- sekss man vienbrīd bij riebīgs, jo jutos pārgurusi, nevarēju taču paelpot, kāda vēl bauda..). Bija reizes, kad piegriezās- nu bet protams, cik var.. Man palīdzēja savākties darbs. Un dēls. Es neesmu lietojusi AD (es nenosodu tos, kuri lieto!), bet man somiņā vienmēr iz Xanax, kuru varbūt esmu lietojusi kādas 8x mūžā, pa pustabletītei, jo man pat bail ir lietot to 
tas man stāv, lai vienkārši ir apziņa, ka ja nu galīgi traki, tad jau iedzeršu. es neteikšu, ka man viss ir kārtībā tagad. Man sāp urinpūslis (nu tajā rajonā, nezinu kas tieši) un iešu pēc mēneša pie urologa, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā (jo citādāk taču nevar nomierināties). Tas ko es gribu pateikt, ka esmu iz*isusi kādus 3 gadus no savas dzīves baidoties nomirt, saslimt, pazust...lai gan tajā pat laikā to visu radu sev pati. Vai tad tā nav, mīļie, kad esam ar kaut ko nodarbināti vai aizņemti- ar mums viss ir kārtībā? Es zinu to sajūtu, ka esmu tik zemu, ka bail uztaisīt pašnāvību un tajā pašā laikā bail nomirt-pilnīgs sviests. Vēl nedēļu atpakaļ, kad man piemetās baisa caureja, sēdēju uz poda un man sākās panika, ka tas ir kaut kas no kā nomiršu, taču es šo baiļu sajūtu pazīstu...esmu iepazinusi un aizdzinu. Esmu laikam tik ļoti reiz viņu sev pielaidusi klāt, ka esmu iemācījusies to nomierināt. Nekad nepārstāšu baidīties no slimībām, no miršanas, tas nepāries, es zinu. Bet esmu sevi pieņēmusi, Ir labās dienas un sliktās. Bet pēdējā laikā labās dienas ir ar vien biežāk. Kas zin kā būs vēlāk..neviens. Tas ko vēlējos pateikt, dariet to, kas Jums palīdz- kādam Dievs, kādam šis forums, kādam sports (man, starpcitu, nereāli palīdzēja-peldēšana, skriešana, vingrošana-ne bieži, šad tad, kad ir laiks un iedvesma), iemācieties pieņemt to, ka nav tās "pareizās" sajūtas kā sirdij jāpukst, kā vēderam jāskan, mēs esam tik jutīgi, ka absolūti normālas lietas uztveram pārāk traki. Neko iedvesmojošu neesmu pateikusi, diemžēl, jo nav vienas receptes. Ja kādam palīdz AD, kādam palīdz kaut kas cits. Man palīdz apziņa, ka man ir ģimene, kas mani atbalsta. Cenšos izvairīties no nejaukiem cilvēkiem. Ja varu būt kā noderīga, droši rakstiet man, es centīšos atbalstīt. Pirms 2 gadiem sēdēju šiet naktīs un meklēju visus simptomus, lai sevi mierinātu, ka neesmu vienīgā, tas man palīdzēja. Jūs esat lieliski. Mēs katrs esam fantastiski, jo mums ir sajūtas, mums ir empātija, mums ir dzīve! Un dzīvojam to, jo tā mums tikai viena. Lai jums VISS izdodas!
P.S. Aizmirsu pieminēt vienu ļoti svarīgu faktoru- drīz būs gads, kopš cietu autoavārijā, kurā man nenostrādāja mana drošības siksna, ietriecās mūsu mašīna ar 70km/h kokā ar manu (blakussēdētāja) pusi un man bija tikai smadzeņu satricinājums! Šausmas, nezinu, protams, kā sēdīšos ziemā pie stūres vai kā blakussēdētājs, taču tas man arī palīdzēja saprast, ka pat šķietami vienkārša dienā, kad liekas viss ir ok, var notikt trakas lietas bez baidīšanās. Pluss tajā pēcavārijā bija tāds, ka man uztaisīja kompi visam ķermenim un viss bija kārtībā, tad man uz ilgu laiku bija miers, haaha.
lai kaut 10min dienā ir tikai Tavas!
taču nepiekritīšu par Tevis rakstīto, ka VD nav. IR GAN. Un ar to ir jādzīvo. To nevar izārstēt kā iesnas, bet ar to var aprast, to var apārstēk akūtākajos brīžos. Protams, tas arī ir stress.