Kad gadiem dzīvo trauksmē un nu ir lūzuma punkts...

Esmu šeit jauns lietotājs, bet jūtu kaut kādu piederību un miera sajūtu, kad palasu šeit rakstīto. Liekas, ka lasu par sevi un tad mierinu, ka nav tik traki, ka nemiršu, utt....
Sākšu ar to, ka oficiāli neviens man diagnozi VD nav uzstādījis, ja nu vien es pati, kaut kur dziļi sevī mierinot, ka viss ir no nerviem.
Visu mūžu esmu bijusi stiprais cilvēks - visu varu, ar visu tikšu galā pati, visiem palīdzēšu, kaut krītu no kājām nost. Arī fantāzija ir mana stiprā puse. Vienmēr visās situācijās varu iztēloties ļaunākos scenārijus, kādi vien ir iedomājami. Pirmo reizi pieķēru sevi pie "slimas galvas" pirms gandrīz 8 gadiem, kad dzima pirmais bērns. Modos ik pēc stundas, lai pārbaudītu, vai elpo. Tad likās, ka viņš neredz, tad atkal, ka nedzird utt... Nu labi, pirmais bebis, pašai tik 21, jauna, stulba, neko nesaprotu. Pēc dekrēta atgriezos strādāt medicīnā - reanimācijas nodaļā, 200+ stundas mēnesī. Neko negribu, spēka nav, sirds kūleņo, miegs  nāk visu laiku, pagulēt nevaru. Ok - darbā pārslodze, pati vainīga, ka tādu profesiju izvēlējos. Pa vidam +/- viss normāli, ar kāpumiem, kritumiem, nespēku,sirdsklauvēm, reiboņiem... Bet  šis gads ir vienkārši mani salauzis. Viss sākās pavasarī, kad ar jaunāko bērnu nokļuvām slimnīcā ar neskaidriem samaņas zudumiem/krampjiem. Visas analīzes labas, nevienā izmeklējumā neko neatrada... No tā brīža esmu sajukusi - bail bērniem ar riteni dot braukt, pa trepēm turu aiz rokas, nedodu neko ēst veseliem gabaliem,bail, ka aizrīsies, neguļu, jo visu nakti vaktēju, lai spilveni virsū neuzkrīt.... Un pirms mēneša, kā punktu uz "i", atradu sev bumbuli krūtī, līdz tiku uz izmeklējumiem, šķiet novecoju par gadiem 20. Paldies Dievam, ka labdabīgs, bet regulāri jāpārbauda... Tagad nonstopā trūkst elpas, nevis tā, ka smoku, bet liekas, ka pietrūkst ieelpas dziļuma, klapē sirds, sāp galva, vēders, mugura, rauj krampjos kājas, liekas, ka pulsē visi asinsvadi... Un baidos nevis par sevi, bet par bērniem - skatos uz viņiem un domāju, kā tiks galā, ja ar mammu kas notiks... Visu laiku, lai ko darītu, domāju par to, kur sāp, no kā, esmu sev jau visur vēžus "atradusi", metastāzes utt... Es saprotu un sevi mierinu, ka to dara mana galva, bet kā lai tiek vaļā no mūžīgajām drausmīgajām domām un trauksmes... Es vairs nebraucu ar mašīnu, jo, jau iekāpjot, redzu, kā mani sašķaida avārijā... Vēl bail, ka noveļot visu uz nerviem, varu palaist garām ko tiešām īstu, bet es taču nevaru skriet pie ğā un teikt, lai izmeklē visu... Kā lai sadzīvo ar drausmīgām domām un trauksmi?
Pēc kolēģu (mediķu) ieteikuma dzeru 2xd adaptolu, uz nakti noofenu, magneb6, dvitamīnu, persen forte 6 kapsulas dienā. Šo kokteili dzeru nepilnu nedēļu, šķiet, ka elpot ir vieglāk, bet tās nepārtrauktās domas un bailes....
Drausmīgi gari sanāca, bet, lūdzu, nenosodiet...