Es tā arī nesapratu par risku pakāst autovadītāja tiesības. Vivendi ir narkologa vizīte un arī opcija iet pie narkologa kā ārsta komisiju kad iet tās pārbaudes, kad liec tiesības vai atjauno. Ja es tur aiziešu man neatņems tiesības??? Es tak neesmu narkomāns, vnk man ir atkarība no trankviļiem, kurus es dzeru jau pusgadu un jau lielās devās. Es nevarēju iedomāties, ka būs TIK grūti atmest.
Uzskatu, ka nevar nosodīt cilvēkus, kuriem no tiem ir atkarība, tos tomēr izraksta ārsts (man psihiatrs rakstīja). Ir cilvēki, kas gadiem lieto antidepresantus, jo bez tiem jūtas šausmīgi, vai tā nav atkarība?
Bet justies šausmīgi vai vnk negulēt 3-4 diennaktis no vietas un ar visiem trankviļiem gulēt saraustīru pusnomoda miegu zinot ka esi savā gultā, dzirdot kkādus dialogus galvā un knapas vizualizcijas un pieņemt, ka esi tjipa aizmidzis, tikai dzirdu katru skaņu un jūties fiziski pārmocīts.. Nu tas jau ir vairāk kā slimi. Un ko ex psihiatrs man ieteica? Padzert Kvetiapīnu. Tas esot stiprāks. Bet no tā man sākās tūska un ja nebūtu atrubījises, gribēju saukt ātros, deguns pilnībā aizpampis, sajūta, ka knapi varu norīt siekalas, šausmīgi ātra sirdsdarbība, panikas bailes aizmigt un vairs nepamosties nekad bet tāda bezspēcība, ka nespēju pat izsaukt ātros. bet nu pamodos dzīvs, nespēju piecelties, neaizgāju uz darbu. Un tā bija minimālā deva- 25 mg. Kad pateicu šo dr, šis teica, lai vairs nedzeru un turpinu trankvilizēties.
Par AD runājot- tas tiesa knapi mēnesi izturēju, laikam ganrīz divus, bet šausmīga migrēna bija no AD, nemaz nerunājot par slikto dūšu nonstopā. Dzēru uz nakti, lai vismaz pa dienu nav jāmokās, bet pēc pusmēneša simptomi sāka mocīt arī pa dienu aizvien trakāk un pietam es kļuvu baigi psihs- konfliktēju visu laiku un mocījos ar domām par pašnāvību, kas nebija bijušas sen, tās bija uzmācīgas un šķita, ka AD manu psihisko stāvokli pasliktina nevis uzlabo. Man viss krita uz nerviem, slikti sevi kontrolēju un domas bija ļoti drūmas. Papildus besi radīja mūžīgā sliktā dūša, vasarā, kad ir bezgaiss tas īpaši traucē, staigāju un gar acīm melni punkti, peridoski galvā džinskt, pat sēžot džinkstēja galvā. Justies vēl slimākam piebesīja. Bet ja kādam palīdz tas labi, varbūt man nav depresija vnk. Es pat nesaprotu vairs kas man ir, jūtos fiziski slims ne garīgi, pie visa vainoju miega traucējumus un miegainību dienā, zemas darbspējas, ķēdes reakcija tā teikt. Stresa man nav, tikai bieži viss krīt uz nerviem, jo neizguļos. Stresot man nav spēka, drīzāk ir tā sajūta, kā man viss zb.
Ok es te baigi gari.