kā cīnīties ar bezspēku? (Lapas 2 no 3)

Fuskus rakstīja:

Liekas esi tik gudrs, ka nevajag neko teikt Dzīve gan šķiet rāda pretējo. Tev būtu jāaizmirst viss ko škiet, ka ''zini'' un jāsāk no jauna, no nulles. Apmaldījies sevī esi, pārāk daudz visādu maldīgu priekšstatu par to kā lietām būtu jāizskatās.

Es tevi izbesīju?
Es vnk dalos ar pieredzi, par gudru sevi neuzskatu, par stulbu arī nē, bet ja runāju kā pārgudrais tad atvainojos

Apmaldījies sevī gan es esmu totāli, iespējams tas visa iemesls, par daudz tēloju, esmu tas, kas es neesmu, neesmu patiess, bet kad to sāk, tad tas iet automātiski. ārsts teica, ka esmu sev uzcēlis aizsargbarjeras, neko nejūtu, jo negribu just sāpes, bet nevaru vairs to kontrolēt diemžēl, tas viss sākās, kad izšķīros jā, tad es sāku hroniski pārstrādāt jēgu, lai nepārdzivotu un nedomātu par to, kas man sanāca, aizmirsu bijušo, kuras dēļ bija apsēsts, 2 nedēļu laikā, nekad tā nebija bijis, tikai tas viss man izraisīja šo te, pamatīga aizsargreakcija, mani tiešām ir grūti emocionāli iespaidot, es ātri sadusmojos par neko, bet es vairs neilgojos, nepriecājos, neskumstu un tā gandrīz gadu, kad sāku dzert AD pēc 2 ned apmēram es sāku šausmīgi pārdzīvot par bijušo, tomēr vēl aizvien mīlēju, tikai nejutu to, tad sāku nedaudz kaut ko just, beidzot iemīlējos, bet nekas tur nesanāca, atkal smagi sagruzījos un esmu atpakaļ savā bezemociju stadijā. Ja sākšu ko just, tas nebūs nekas labs, ja redzu to meiteni, tad gan emocijas ir, bet cenšos nesatikt, jo nu.. ir viņai cits. Es gan baidos, ka vienīgais risinājums ir ļaut sev pārdzīvot.

Nu sadrukājuši. Visu nelasīju tāpēc sorrî, ja atkārtojos.
Es teiktu, ka Tev ir kārtīga depresija. AD jāmeklē citi.
Tavā gadījumā depresanti noteikti vajadzīgi. Zinu ko saki, ka esi jautrs ar draugiem, bet tai pašà laikā iekšà tukšums.  Man reizēm ar visiem AD tā ir joprojām. Bet, ja smejos, tad nonsirds.

despair rakstīja:

Fuskus rakstīja:

Liekas esi tik gudrs, ka nevajag neko teikt Dzīve gan šķiet rāda pretējo. Tev būtu jāaizmirst viss ko škiet, ka ''zini'' un jāsāk no jauna, no nulles. Apmaldījies sevī esi, pārāk daudz visādu maldīgu priekšstatu par to kā lietām būtu jāizskatās.

Es tevi izbesīju?
Es vnk dalos ar pieredzi, par gudru sevi neuzskatu, par stulbu arī nē, bet ja runāju kā pārgudrais tad atvainojos

Apmaldījies sevī gan es esmu totāli, iespējams tas visa iemesls, par daudz tēloju, esmu tas, kas es neesmu, neesmu patiess, bet kad to sāk, tad tas iet automātiski. ārsts teica, ka esmu sev uzcēlis aizsargbarjeras, neko nejūtu, jo negribu just sāpes, bet nevaru vairs to kontrolēt diemžēl, tas viss sākās, kad izšķīros jā, tad es sāku hroniski pārstrādāt jēgu, lai nepārdzivotu un nedomātu par to, kas man sanāca, aizmirsu bijušo, kuras dēļ bija apsēsts, 2 nedēļu laikā, nekad tā nebija bijis, tikai tas viss man izraisīja šo te, pamatīga aizsargreakcija, mani tiešām ir grūti emocionāli iespaidot, es ātri sadusmojos par neko, bet es vairs neilgojos, nepriecājos, neskumstu un tā gandrīz gadu, kad sāku dzert AD pēc 2 ned apmēram es sāku šausmīgi pārdzīvot par bijušo, tomēr vēl aizvien mīlēju, tikai nejutu to, tad sāku nedaudz kaut ko just, beidzot iemīlējos, bet nekas tur nesanāca, atkal smagi sagruzījos un esmu atpakaļ savā bezemociju stadijā. Ja sākšu ko just, tas nebūs nekas labs, ja redzu to meiteni, tad gan emocijas ir, bet cenšos nesatikt, jo nu.. ir viņai cits. Es gan baidos, ka vienīgais risinājums ir ļaut sev pārdzīvot.

Dieva dēļ, necel barjeru. Tas ir jāpārdzivo un tas ir pārdzīvojams. Ļauj vaļu emocijām - raudi, kliedz, bet attīries. Tu nevari iedomāties kā Tu sevi indē ar ti, ka nospied šīs sajūtas. Tu esi cilvēks un Tev ir ļauts pārdzīvot un bēdāties. Tas ir normāli. Darbs palīdz sevi noturēt pie jēgas un palīdz tikt vaļā, bet emocijas arī ir jāizlaiž

Fuskus rakstīja:

Tu principā zini kur ir problēma un kā to risināt...tāka tik uz priekšu, neslāpē emocijas - dzīvo un pārdzīvo, dod sev otru iespēju...

Klausi šo. Es Tavā vietā paņemtu dažas dienas brīvas un pavadīti tas viens. Tev ir jāsaprot atšķirība starp vienatni un vientulību. Un aizbrauc kkur kur nebūs emociju, paņem telti un aizej dažu dienu pārgājuenā, Tev vajag laiku ar sevi, šobrîd Tu mûc esot darbos, tiekoties ar draugiem. Tevi biedē vientulība, bet nemāki būt vienatnē. Un emcijas iznāks kaut nedaudz

ak jūs psihoterapeiti iespējams, man tas tiešām palīdzētu

Tev vajag paņemt džeku un kārtīgi izrunāties ar sevi. Bet to ko izproti pierakstīt uz papīra, lai nākamajā dienā atceries

aiziet kaut kur ārpus ""pasaules" pārgājienā- tādas iespējas man nav uz doto brīdi, jo darbs katru dienu, izņemot 6dien, 7dien. tas var palīdzēt justies labāk, bet ļauties emocijām, to palīdz tikai tas, kas tās izraisa, tā uz pavēles es pats nevaru sev izraisīt neko, varu protams censties sevi nogruzīt ar mūziku un tādā garā, bet nevienmēr sanāk.
ļauties emocijām- es zinu ka nāksies, kad satikšu viņu, pēdējoreiz gan es biju pārliecības pilns, ka dabūšu viņu sev, bet viņa ir no tām kārtīgajām, vismaz no malas tā šķiet, tādēļ zinot, ka viņa ar savējo dzīvo kopā un es tur vnk jauktos pa vidu, nu pats saprotu, ka nebūs. tipiskākais ir tas, ka pie šādām lietām kā nelaimīgas mīlestības vai šķiršanās pirmais ko es izjūtu ir tas, ka man fiziski ir ļoooti slikti, un tikai tad psiholoģiksi, ir bijis, ka gribu raudāt pat, jo tāds kamols kaklā, bet bēgu no citu acīm un censos novērst domas, dusmojos uz sevi, ka esmu ieķēries ne tajā, apkārt tik daudz foršu meiteņu, bet nē, šī man sirdī iekritusi. Reiz es to pateicu vienam draugam, kas viņu nezin un kāda bija atbilde? Aizmirsti vecīt, nebūs. Nu gluži manas domas, bet aizmirst nevar, nu nevar. Izrādīt savu nožēlojamības pakāpi, kas ir dēļ jūtām arī loģiski, ka negribu. Ārsts man ieteica izklaidēties ar citām meitenēm.. Pat ja es tā darītu tas nav nekāds risinājums, izņemot ja pēkšņi iemīlētos, kas ir grūti, ja pret kādu citu jau to jūt un tas ir tieši tas pats- bēgšana no emocijām, pietam teikšu kā ir, pie šādas depresijas īpaši pat negribas izklaides ar meitenēm (you know what i mean), tas laikam ir jau galīgi smagi un tā vēl nebija bijis.

Jā, man ir bail no vientulības un es pārāk ļoti palieku atkarīgs no tām, kurām pieķeros, laikam tieši tāpēc, ka tik ļoti baidos no vientulības. To, ka jābūt ok pašam ar sevi, bieži dzirdēts, bet tas ir tik grūti. Istenībā esmu reāli nožēlojams tāpēc jau bēgu no emocijām, jo šķiet tik nožēlojami tām ļauties un pārdzīvot.