kā cīnīties ar bezspēku? (Lapas 1 no 3)

Aha, man savu laiku tas periods bij...vienīgi ja pa brīvdienām guli 10-12h tas ir labi, es ne darba ne brīvdienās nevarēju pagulēt vairāk par 5-6h un nereti vel divos piegājienos - pagulēju pāris stundas, piecēlos un pēc laika vel pāris stundas.
Principā jo mazāk dari, jo mazāk spēka ir darīt... ar mokām jāspiež sevi strādāt, ar katru reizi bik vairāk.. tā tos spēku var mēģināt atjaunot.
kafija te bieži strādā otrādi kad sāc daudz dert, uzdzen tikai bezspēku

Tipiska depresija...
Izdegšanas simptons jau tas pats vd vien ir, tikai citiem vārdiem. Ja dari daudz, bet nakādas baudas no tā nav izdegsi agri vai vēlu.Rakstīji, ka izdegšana pāriet, ja mazāk strādā - tas ir galīgi nepareizi, izdegšana pāriet kad atrodi tajā ko dari ko patīkamu, iedvesmojošu. Piespiedu kārtā darot nekas labi nebeidzas. Jāatrod kas tāds kas ir sirdij tīkamāks, ja ne kā pamatdarbs tad vismaz aizraušanās/hobijs . Šis ir sarežģīts gadījums pie faktora pietiekoši nopelnīt. Lai ko dari tajā ir jāatrod kas pozitīvs, kaut vai ja besī viss ko dari, ir kaut jāpieņem ka labums būs pēc laika, tev šo ir jāizdara lai vēlāk būtu nopelnījis ko labāku. Krist panikā laika pietiks vienmēr - to atstāsim kā pēdējo uzdevumu.
Sports palīdz gan. Ir grūti sirdij ? Dari mazliet, īss kardio treniņš, vel kāds spēka treniņš, 10 minūtes vienu, 15 minūtes otru... tā katru dienu.. pēc mēneša jau sevi nepazīsi. Bet visā visumā tam tikt cauri ir 3-6 mēnešu darbs. Pēc manas pieredzes.

Jāiemācās būs laimīgam ar sevi...

Jā, uzkrītoši Tavos tekstos krīt acīs ka darīji visu bijušās dēļ... baigi stulbi un klasiski, ka pameta... ja neskaita visu fizisko un materiālo pusi, cik daudz darījāt morāli viens otram, šķiet ka ne daudz... No visa ir jāmācās, cieni vairāk sevi, dari vairāk sev - un citi cienīs Tevi un darīs priekš Tevis... tu vnk būsi labs citiem pašam uz to neiespringstot, tas vnk ir jāizskolo sevī. Galvenais nebūt pārāk labam

Atsākt iet uz zāli ir pagrūti.. es arī pirms mēnešiem gribēju atsākt bet izgāzos savā mēģinājumā, par ko gan jāsaka, ka ir prieks jo atklājās, ka man ir muguras problēmas. Bet nebija arī kādas motivācijas to darīt, visu laiku darbā bij problēmas, ar enerģiju arī pasūdīgi... visa dzīve savā ziņā jebkuram ir tāda kā depresija, tik kurš var atļauties necīnīties ar to, bet kurš ir nonācis tik tālu, kā piem., šobrīd Tu un vairs nevari palaist to pašplūsmā, jāiemācās pašam kontrolēt ja negribi sevi galīgās dillēs iedzīt.

Atkal teikšu pretstatu tam ko liekas, ka es varētu teikt/ieteikt - ja nekas nepatīk, nedod prieku - nedari neko ! Grūti formulēt kā es to domāju, bet tiešām - nedari pilnīgi neko, paņemt arī atvaļinājumu - kādu nedēļu nodzīvo viens pa mājām, ne darba, ne treniņi - paskaties kā jutīsies, katru dienu novērtē sevi no malas - kā izskaties, ko tev tas dod, ko patiesi gribētu padarīt... Kā vīrietim noteikt būtu daudz secinājumu laiciņu šādi padzīvojot. Arī šis varētu būt veids kā dabūt sevi atpakaļ uz kājām...
Cīnīties ar bezspēku/depresiju ir vairāki scenāriji - jāizvēlas vienu un jāturas pie tā, dzelžaini jāturas un jātic ka dari visu pareizi. To starpā arī ir medikamenti + psihoterapija.

Par mazasinību nezinu komentēt, neizprotu kas tas ir, bet kkad bērnībā parasti jau katram ir bijušas kādas veselības problēmas un tad gribas tur ar VD vainu piešūt. Reti tur ir savelkamas paralēles un ja ārsts teica, ka nav, labāk ticēt ka nav un domāt ko tālāk darīt...

Jā, cilvēks tik slims un vārgs var justies tikai dēļ depresijas.... varētu nosaukt daudz konkrētus piemērus no cilvēkiem ko pazīstu. Tas nav nekāds jaunums. Un vārdi tas ir kkāds lāsts savu laiku arī man bij nākuši prātā
Doma par iekulšanos kkur nemaz nav slikta (protams likuma ietvaros). Izdarīt kko spontānu, ko tādu ko agrāk nedarīji, kas agrāk likās ''nepareizi'' - tas nebūt nav slikti.

Domāju, pirmkārt ir vērts pamēģināt citus AD,  no kuriem nav slikti un kas kaut mazliet uzlabo pašsajūtu, otrkārt izklaisās, ka Tev ir totāla rutīna, kas saucas Darbs-Mājas. Un viss. ir jāatrod kāda nodarbe, kas aizpilda Tavu nrīvo laiku un kas kaut nedaudz ļauj domāt par ko citu, novērš domas no tā, ka ir slikti. Tev draugu nav? Ar ko kopā izbraukt pie dabas, uSpēlēt kādu bumbu, kārtis...vienalga. Un patiesībā arī attiecības palīdz, otra pusīte, ja ir atbalstoša un saprotoša, tad prioritātes pamainās un nav vaira tik daudz laika sevi žēlot un būt pefekcionistam, ir jāpielàgojas, jāmeklē kompromisi. Bet jāsāk ar to, ka pašam jāgrib, jāgrib mainīt savu dzīvi, pašsajūtu, kaut vai piemeklējot pareizās zāles. Nedrīkst padoties un ļauties pašplūsmai ko Tu dari tagad! Jārunā ar sevi, jāmotivē-jāsaka, jā es gribu dzīvot labāk, savādāk, izbaudīt, priecāties, smieties, justies labi. Bet tas notiks tikai tad kad pats tam sāksi ticēt un sāksi kaut ko darīt lietas labā, nevis iegāzīsies gultā un gulēsi.

Kamene, draugi un paziņas man ir daudz, pavadu ar tiem daudz laika,paspeju jau izbraukt pie dabas, bieži tiekos, katru brīvo dienu, bet tas nepalīdz. Ja depresiju avrētu tik vienkārši atrināt, tad neviens ar to vairs laikam nesirgtu.
Tā runā tipiski cilvēki, kas nekad nav zinājuši, kas ir depresija. Es smejos ar draugiem, bet man nav prieka, visi mani uzskata par pozitīvu cilvēku, bet iekšēji es jūtos miris, es visu laiku ar kādu  pavadu laiku, ir meitenes, kam patīku, bet es neredzu jēgu ar viņām ielaisties, ja negribu ar viņām neko ilgtermiņā, jo es uzreiz varu pateikt vai mani interesē kāda paīstam vai nē.
Es neko nejūtu. Spēlēju bumbu ar draugiem vai nē, atpūšos pie dabas vai nē. Tas, ka es labi māku tēlot, ir cita lieta.
Nemēdzu iegāzties gultā, bet tu reāli runā kā visi tie, kas nosoda tos, kam ir depresija, esmu pie tā līdz nelabumam jau pieradis, ka cilvēki vnk nesaprot.
Protams, ka otrā pusīte palīdz, bet ne jau tā iemesla pēc ko tu apraksti, bet tapēc, ka vismaz es, kad esmu ar kādu, man pret viņu ir jūtas, kuru man šobrīd nav vispār, man viņa dod dzīvei jēgu, prieku, gribu lai viņai ir labi, kad viņas nav, man nav ne jūtu, ne jēgas un tas nav labi, ka cilveks ir atkarīgs no otra cilveka, to attiecībās var just, tas grauj attiecības, lai gan tu centies būt ideāls priekš otra, tā atkarība sabojā visu, cilvēkam nevajag no viņa atkarīgu otro pusīti, ir bijis arī pretēji, ka no manis ir atkarīga, tas smacē.

Kamene, sorry negribēju tevi aizvainot, mani vnk viegli sadusmot jo esmu līdz nelabumam atklausijies šāda tipa tekstos, asi uz tiem reaģēju un pats labākais ir tas, ka to visu esmu n-tās reizēs jau izdarījis, ko visi man gudri iesaka un iedomājās, ka sevi žēloju un guļu gultā, to es daru tikai kad vnk atrubos no bezspēka, reizēm ārpus gultas, jo miegs man nāk visu laiku, es daru visu to, kas man nedod prieku, bet kad nav vispār vairs spēka, tad sākās izmisums un šādi ieteikumi šoreiz ir nevietā, nesūdzos ne par vientulību, ne sliktu garstāvokli, bet par to, ka jūtos slims no tā cik ļoti mani moka bezspēks, es pat nezinu vai tā ir depresija, jo mani nomāc tikai tas, ka man nav spēka

Baigi daudz vainas ir tajā perfekcionismā. Jāatbrīvojas no tā. Izdariji kādu mazu daļu kād darba - super, ir jāpriecājas par to. Jāredz labais katrā solī no visa kopējā darba. Un nevajag sevi vērtēt pārāk augstu - ka visu izdarīsi tagad un ar pirmo reizi, tā nenotiek un tā nav jānotiek. Jo lēnāk nonāksi līdz rezultātam, jo vairāk darba būs ieguldīts un vairāk sapratīsi no kopējās padarītās ainas.

Fuskus, gluži vienkārši es neredzu jēgu no tā, ja paiet varu, tad operēties nevajag un tālāk? Ko es iesākšu ar to, ka uzzināšu specifiskāk. varbūt kad saņemšos aiziešu pie neirologa pēc nosūtījuma, jo man teica, ka ģimenes ārsts to nevar iedot, bet visā visumā visa tā epopeja man besī.. Tās rindas visur pēc kārtas, bet nu var jau pagaidīt, ja nav akūti, bet esmu no tiem, kas jā ir nenopietns un pie ārsta iet tik tad, kad galīgi vairs nevar (tai skaitā psihiatra, kā es vilku garumā...), man vienkārši ir savā ziņā bailes? Pat nezinu kas. Man ļoti nepatīk veselības iestādes, iedzen savā ziņā kaut kādas bailes laikam, ir cilvēki, kas pie katra mazākā sīkuma skrien pie dr, ir, kas iet, kad galīgi nevar un ir tie, kam ir adekvāta attieksme pret ārstiem, laikam tev Fuskus

Nu es sāku satraukties, kad man šis stāvoklis ilga vairāk kā pusgadu, sapratu, ka labi nav, tagad tas ir nu jau  gandrīz gadu. To, ka man agrāk nāca virsū melnie, īpaši jau rudeņos, es jau biju pieradis un zināju, ka tas pāries, šis ir pirmais gads, kad nepāriet.
Vislielākā atšķirība ir tajā, ka agrāk man ar visu depresīvo bija emocijas, bet tagad nav.
Sabiedrību itkā neapdraudu Pret cilvēkiem cenšos izturētos labi, viegli gan sakonfliktējos, bet pirmais nekad nesāku. Esmu diezgan mierīgs, komunikabls, sabiedrisks, man ir agrāk teikts, ka esmu baigais pofigists un visu baigi viegli uztveru, kas ir smaga ilūzija, bet es neizrādu nekad, ka nejūtos labi, tas sagrautu manu pašapzinu, man ir svarīgi tēlot stipro, bet rezultātā es tik ļoti daudz tēloju un esmu tāds, kā citi grib- smaidīgais, pozitīvais, tāds kā vajag čalis, ka tas arī savā ziņā sagrauj, jo es neesmu patiess, jo man tas ir aizgājis tik tālu, ka es pat draugu priekšā nespēju būt patiess un ja kādreiz es pasaku, ka man ir slikti, tad ļaunākais, ko var dzirdēt ir- man arī tā bija, redzi es daru to, to un to. Protams, katram svarīgāks ir viņš pats un tā vietā lai uzklausītu otru vajag pateikt, ka tu gan esi baigi varošs, otrs variants ir tie bezjēdzīgie teksti saņemies, beidz sevi žēlot utml, kad tu atkal saproti, ka nav īsti neviena, kas jebkad spētu tevi saprast, tāpēc ja esmu galīgi beigts es samurgoju, ka sāp zobs vai esmu apslimis vai vnk neizgulējies. Seit es čīkstu tagad, bet dzīvē.. es to nekad nedaru un nevajag arī, tikai gribētos lai kādreiz kaut viens cilvēks man blakus spētu mani saprast..

Liekas esi tik gudrs, ka nevajag neko teikt Dzīve gan šķiet rāda pretējo. Tev būtu jāaizmirst viss ko škiet, ka ''zini'' un jāsāk no jauna, no nulles. Apmaldījies sevī esi, pārāk daudz visādu maldīgu priekšstatu par to kā lietām būtu jāizskatās.