Tēma: VD jau gadu.
Jau gadu mokos ar VD. Ar ģ.ā. runāts, šķiet, viņa, īsti nesaprot, cik nopietni tas ir. Izrakstīja zāles - Alprozolam. Iedzert avārijas situācijā.
Man ir problēma kaut kur braukt - autobusi ir mans lielākais bieds.Kaut ceļš ar to ir max 15min ilgs. Cenšos maksimāli izvairīties braukt ar tiem, bet man problēma tāpat liek par sevi manīt. Man liekas,ka man vajag uz tualeti pa lielam. Un vajag tieši tad, kad es esmu autobusā, mašīnā, esot veikalā, stāvot garās rindās vai tad,kad bērns jāved pie ārsta vai bērnudārza utml. . Un man liekas,ka man griež vēderu, ka vajag TAGAD, TŪLIŅ. Esmu lēkusi no busa ārā krietnu laiku iepriekš pirms savas pieturas un skrējusi skriešiem uz darbu,lai pagūtu. Protams, kad izkāpju - man neko vairs nevajag.
Esmu ierobežojusi savu iziešanu - uz veikaliem, uz pasākumiem. Ja jāiet obligāti - iepriekš visu dienu neko neēdu un vēl to dienu neko neēdu,lai es būtu pārliecināta,ka manī nav nekā tāda,kas varētu likt sāpēt vēderam un vajadzēt uz wc pa lielam.
Man ir grūti. Es nevaru ilgstoši stāvēt rindās, jo man liekas,ka man vajag. Es neko nevaru...Un man ir grūti.
Es gribu ēst augļus, gribu ēst visu ko un kad vēlos. Bet nevaru.
Protams, ka vīrs un bērns no tā cieš. Es negribu braukt nekur tālu un ilgi, es izvairos.
Reizēm ir milzīgs besis. Nu tā,ka viss ir apnicis.
Tāds sīkums kā tualete - pēdējo gadu ir aizņēmis visu manu prātu. Katru dienu es par to stresoju un nervozēju.
Braucu tomēr savā busā un skatos,ka cilvēki stāv un gaida..un viņiem noteikti neko nevajag. Cilvēki lēnu garu staigā pa veikaliem, pērk šmotkas un viņiem neko nevajag, kamēr es par to vien domāju un uztraucos - ka tikai man nevajadzētu.
Tagad ir pienācis laiks, kad kādu laiku man būs jābrauc ar autobusu rītā/vakarā. Mans plāns - no rīta Alprozolam, Loperamīds un neēšana vispār.
Gudri tas nav, bet es nezinu kā lai normāli dzīvo.