Tēma: viss, kritiskā robeža pārkāpta
Mani arī var apsveikt-esmu iedzīvojusies veģetatīvajā distonijā. Skaisti! nekad nebiju domājusi, ka cilvēks, kas ir galēji racionāls, ar diezgan skarbu skatu uz dzīvi var tā iekrist. Mans sarkastiskais un arī ironiskais skats uz dzīvi ir mani pievīlis. Izrādās, esmu tik pat bezpalīdzīga un ievainojama, kā jebkurš mirstīgais. Parunāt par šo nevaru ne ar vienu-neviens no tuvajiem ar to nav saskāries un uzskata šo visu par rakstura vājumu, īslaicīgu prāta aptumsumu, ko var vienkārši atrisināt. Nu taču saņemies! - visbiežāk dzirdētā atbilde. Bet es nevaru. Labprāt saņemtos un aizmirstu visu kā ļaunu murgu, bet nesanāk. Lēkmes pierimst, bet es dzīvoju nemitīgās bailēs, ka tās atkārtosies. Laikam, jau paranoidāli katru sīkumu uztveru kā lēkmes sākumu un pati padaru visu sliktāk. Riņķadancis, skaists, tautisks riņķa dancis... Un sākās viss vienkārši-dzīves lēmumi bija mani. Esmu pieaudzis cilvēks, par saviem lēmumiem uzņemos atbildību. Un tomēr-pēdējo gadu lēmumi nav bijuši brīvprātīgi. Un ar to ir viss, tagad iekšējā neapmierinātība ir izdarījusi savu netīro darbu. Pārcēlos uz dzīvi citur, saglabājot ģimeni, bet pazaudējot sevi. Atstāju vecākus, savu dzīvokli, labu darbu, bet paliku precējusies. Precējusies ar cilvēku, kas lika vilties jau pirmajā laulības gadā. Laikam esmu pārāk merkantila, ja jau izlēmu samierināties un cerēt uz to labāko. Vai arī izcili dumja. Vispār, rakstot pēdējos teikumus, sapratu, ka viņš ir viena no galvenajām problēmām. Bet tikt no viņa vaļā ar trīs bērniem nebūtu īsti pareizi. Neesmu es tādā stāvoklī, lai mestos uzkraut uz saviem pleciem visu smagumu. Es sabrukšu. Tāpēc turos pie labajiem momentiem kopdzīvē. Un, laikam, par apgādību maksāju ar saviem nerviem, jo dzīvoju kā uz pulvera mucas. Neviens pat nenojauš, kas notiek, jo kauns pat tuvākajiem stāstīt, ka es-viedā un perfektā, tā varēju kļūdīties partnera izvēlē. Kā es, stiprā un neatkarīgā, varu kaut ko nebūt pieciest, nevis skaļi aicirst durvis, aizejot. Fufelis, ne dzīve ir sanākusi. Viss ir azgājis greizi. Ne tā, kā es to iedomājos, ne tā, kā man visi pareģoja. Visi-nu tevi gan gaida spoža nākotne-tā arī palika tikai teikumi. Ar saviem lēmumiem esmu sevi iedzinusi mājā ar trīs maziem bērniem. Ar tiesībām uz atbrīvošanu pec gadiem 10. Viņi ir super fantastiski! Un paldies Dievam, ka viņi man ir! Bet sieviete nav tikai māte. Sieviete ir un paliek cilvēks. Kas tiecas pēc pašrealizācijas ne tikai sevis atražošanā. Visa mana karjera kaķim zem astes un nav atjaunojama, jo pa 5 gadiem viss ir pārāk attīstījies. Pie tam, valodas barjera mani padara vispār par rīcības nespējīgu. Principā viss, kas bija ir pazaudēts un šobrīd esmu vai jūtos kā nekas. Pat psihologu apmeklēt nevaru-nav ar ko atstāt mazos. Apburtais loks cīņā ar VD. Esmu pieņēmusi lēmumus, kurus, tomēr, nevaru akceptēt un pieņemt to sekas. Nekāds racionālais prāts nelīdz sameklēt katrā situācijā to slaveno zelta maliņu. Cik VD mani nosit uz ceļiem, tik ceļos. Pagaidām. Bet apliek arvien grūtāk piecelties. Papildinot jau tā nestabilo stāvokli ar bailēm aiziet pie dieviem. Es visu zinu, visu saprotu, bet netieku ar to galā. esmu kļuvusi par dārzeni, atkarīgu no kāda, jo ne visu varu izdarīt pati. Piemēram, vadīt automašīnu. Kādreizējais prieks ir pārvērties par murgu. Nevaru un viss-raibs gar acīm, pirmsģībšanas stāvoklis un brauciens beidzies, nemaz īsti nesākoties. Un atkal kādam jālūdz. un tā ar visu! Un kas paliek no manis? Tukša čaula. kas mehāniski izdara nepieciešamo. Tik daudz lasīts gudru tekstu par to, ka jādzīvo saskaņā un harmonijā ar sevi. Kādreiz likās tas tik saprotami. Pa īstam sapratu, ko tas nozīmē tad, kad jau ir par vēlu. Nav spēka visu tā sakārtot, lai iestātos tā harmonija. Mana komforta zona ir aprobežojusies ar laukumu zem manas segas. Viss ārpus tās-ir svešs un smags. Kad izgāju antidepresantu gada kursu, likās, ka viss ir beidzies. Bet, laikam, šī slimība nav tik viegli pievarama. Zemapziņa nav apmānāma. Bet kardinālas izmaiņas nav iespējamas. Vismaz es neredzu šādu iespēju, lai gan, ceru, ka tikai pagaidām. Viss pāriet, bērni izaug. Tikai vecums arī zogās. Esmu savus skaistākos gadus palaidusi vējā. Pievīlusi pati sevi. un kā tagad ar to samierināties?
Atvainojiet, ja piesāŗņoju ēteru, ja nepieciešams, admini šo var dzēst. Bet ir jau tik tālu līdz brošai, ka kaut kur tas viss ir jāliek. Pie tam anonīmi. Ja nu, nedod Dievs, kāds no savējiem uzzinās...