Tēma: Mans stāsts
Labdien!
Vairs nerodu sev mieru, nezinu, kur vērsties... Man teju jau 30 gadi un ar VD esam pazīstamas kopš apmēram 12 gadu vecuma... Ir gājis gan labi, gan slikti un pavisam slikti, gadus 10 atpakaļ pametu mācības, un visu apstādināju dzīvē, jo baidījos iziet no mājas, nedarīju neko, gaidīju kas ar mani būs un tā apmēram piecus gadus, vīrs mani atbalstīja, uzturēja, ikdienā pie sevis mājās auklēju bērniņus, lai kā nebūt piepelnītos. Ļoti gribēju savu bērniņu, bet nepaliku stāvoklī gadiem, tad atradu savu neiroloģi, kas ar antidepresantiem mani dabīja uz kājām, atsāku mācības vakarskolā, pabeidzu, piedzima dēliņš (dzemdības izvērtās smagas, ar stimulāciju, preeklampsiju un ķeizaru, dēļ tā baidos atkal palikt stāvoklī, jo savā ziņā visā šajā vainoju VD), tā ik pa laikam padzēru AD, no daudziem man "bija izlasītās blakusparādības", tad pārtraucu tos lietot utt. muļļājos. Kad pabeidzu vakarskolu, iestājos Unmiversitātē, vēl mācos, atlicis 1.5 gads vēl... kādu laiku VD bija atkāpusies, nu dažas lēkmītes pie kāda stresiņa, bet tas jau nebija traki. Pirms gada pat noliku tiesības, tagad rullēju ar auto, strādāju nu jau trīs gadus, mazajam tūliņ būs 4 gadiņi. Viss liekas labi, līdz nonāku līdz saasinājumam...
Viss ir atsācies, grūti darbā pastrādāt, bail, ka paliks slikti... nu esmu uz slimības lapas, neiroloģe ieteica atpūtu mājās, sāku atkal 3 mēnešu kursu AD. Bet vistrakāk šobrīd mani satrauc galvassāpes, kuras ilgst jau otro nedēļu, liekas, ka no sprandas, jo sāp pakausis, deniņi un piere... tad dursta, tad tirpst, tad sāp... ausīs zvana... panika... asinsspiediens pie stresa ar augšā un arī, tad kad liekas, ka nestresoju ir augsts... Piektdien jādodas uz magnētisko rezonansi... lieki piebilst, ka esmu pārbijusies gan no procedūras, vai spēšu to izturēt bez lēkmēm un arī no rezultāta....
Paldies, ka kāds mani uzkalusa, jo visiem saviem radiem jau esmu līdz brošai...
Ar cieņu, Egucis