Simptomu jūra, bailes, apjukums, HELP (Lapas 1 no 2)

Palasi manus komentārus, domāju, ka Tev vismaz paliks skaidrība, kas ar Tevi notiek, kas jau ir solis uz izveseļošanos.

Var var būt. Man gan pašai nav bijusi, bet gan jau, ka ir. Katram savi simptomi un jo vairāk baidīsies no slimībām, jo vairāk tās metīsies klāt. Zinu, ka to ir grūti pieņemt, bet tiešām viss ir galvā.

nedoma taa. bus labi,es cinos tiesi ar to pasu.. nevaru sev vietu atrast,jutos nomakts,bezpalidzigs,ka no citas pasaules..

Simucis18, vai Tu kādas zāles lieto? AD vai tml? Vai cīnies bez nekā?

Ironman - tad jau mums vienadi ka domajam pa slimibam un navi. Jo esmu ienemusi galva ka mirsu un katru nakti baidos iet gulet jo bailes ka nepamodisos. Tik dzili to galva ienemu ka nezinu tagad kaa dabūt to ara:-( tad vel domaju ka man ir kada slimiba kas izraisa visu sito kas notiek ar manu kermeni. Viss sakas ar to ka sadomajos par kajas tirpsanu, tad saka viss pielipt klat. Protams kaja nav vd, peda un pirkstos dedzinasana, sapes, durieni un skudrinjas ir slimiba tik pagaidam nezinu kur vaina...naktis ar tirps rokas, mostos augsa, sakas bieži lekmes, staigaju pa maju, un lidz ar to miegs pariet.

Simuci, ka es Tev saku, Tev skriemeļi nospiež kādu nervu tāpec kāka svilst. Aizej pie neirologa ar kāju.
A par nāvi - zini tād sajūtas, pati tam gāju cauri un baidījos iet gulēt, bet ar psihoterapijas palīdzību tas pārgāja, jo pieņēmu, ka vienreiz tāpat miršu un nav ko gaidît miršanu. Jābauda dzīve. Tu pati zini, ka Tu visu sadomā un pa daudz pievērs uzmanību sajūtām. Tik gribu saprast, ja Tu vienreiz tiki vaļā no šīm sajūtām kāpēc atkal neteic. Kaut ko tak toreiz mainīji savā dzīvē - aizpildīts laiks, nodarbināts prats. Padomā un atceries, varbūt pati zini atbildi kā tikt vaļā no domāšanas par slikto

Ironman - raksti taa ka pa mani. Es ar skatos un domaju ko mana maza meita bez manis daris, es nevis baidos mirt del sevis bet del berna. Vinja pardzivos:-( kursh vinu audzinas ja manis nebus, nav uzticibas tevam! Biede tadas sajutas:-(

Ziniet kas man nedēļu atpakaļ lika saņemties un nemocīties paliekot mājās vienai ( kas man ir TRAĢĒDIJA ), jo vīrs ar dēlu aizbrauca uz nedēļu slēpot!!!
Tas ka es apsēdos un sapratu, ka manā vai mūsu gadījumā absalūt nav jābaidās no nāves, jo mēs jau praktiskī ellē vien dzīvojam....un bērni, vai tie ar šādiem mums būs laimīgi, nedomāju....patiesībā mēs baidamies pārstāt mocīties, tā sanāk????
Un es izsturēju šo nedēļu kā lielā, jo nebaidījos no sliktākā kas varētu notikt, jo sliktāk jau vairs nevar būt!!!!!!!!!!!

Un varbūt skatos, ka jāsāk ar to, ka liecīgāk jācenšas iet gulēt, nevis naktīs sēdēt pie kompīša....mums tak kā nevienam vaig vairāk reklasiņa:-)))))