Dzīve ar VD

Sveiki mīļie kolēģi,

Kad pirmo reizi saskāros at VD nebija šādu forumu vai domubiedru. Biju darbā, meitai bija 2 gadi, viss bija kārtībā, darbā sajutos slikti, likās, ka nevaru elpot, sirds sitās pārāk ātri, tika izsaukta ātrā palīdzība, aizbraucu uz Stradiņiem, viss esot no nerviem.
Neticēju, protams. Tas bija jūnijs, septembrī bija jāsāk studijas. Ārsts ieteica vairāk sevi nodarbināt, sākt mācīties, likt tiesības, ko arī ļoti gribēju, bet katra diena kļuva par neizsakāmu mocību - viss trīc, neizskaidrojamas bailes, bail nomirt, pārliecība, ka kaut kas nav kārtībā. Tātad pirmā lēkme bija 2005. gada jūnijā un pirmo teizi pie psihologa aizgāju 2005 gaga oktobrī, kad nevarēju vairs lekcijās nosēdēt. Ilgi neticēju, ka tas no nerviem, tas likās absurds. Līdz jutos galīgi bezspēcīga un sāku lietot antidepresantus, pirmās nedēļas arī trankvilizatorus, kā lexotanil. Visas sajūtas pēc neilga laika izzuda un es beidzot noticēju ( pēc visām pārbaudēm), ka vaina ir no nerviem vai vd.
Jutos fantastiski, beidzot varu dzīvot, atmetu trankvilizatorus, dzēru tikai AD, nāca Ziemassvētki, Jaunais gads, ārsts atļāva arī dzert alko, kuru VD lēkmēm sākoties, nelietoju vispār, bija bail.
Likās, ka dzīve atgriezusies vecajās sliedēs, līdz ārsts ieteica atmest AD un pēc pāris mēnešiem atkal viss atsākās. Biju atkal pie ārsta un šī man mēģināja iestāstīt, kā diabētiķi lieto zāles visu mūžu, man arī būs jālieto. Pateicu, ka negribu, ka man ir tiksi 20 gadi un irstāstīju sev, ka iešu, kamēr beidzot kritīšu vai miršu, ko visi vd slimnieki domā,. Domāju, kad nokritīšu beidzot man noticēs. Un gāju, nekad nenokritu, nenomiru, visis eksāmenus noliku un dtrādāt sāku un panikas lēkmes atkāpās. Turpinājums sekos, pārāk gari...

+++Mileedija ,patik tava nostaja ..

Mileedija rakstīja:

hera333 rakstīja:

+++Mileedija ,patik tava nostaja ..

Ja Tu zinātu kāda man cīņa. Es te reti pačīkstu, tad ir pavisam slikti. Esmu izurbusies cauri info, ieteikumiem, ārstiem, psihoterapija un saprotu, kas ir dostonija. Un neviena fiziska saslimšana nevar provocēt distoniju. Jā simptomi varbūt ļoti līdzīgi ar citām fiziskām kaitēm. Bet pašu distoniju var tikai uzveikt savedot kārtībā savu uztveri par lietām kas notiek paša dzīvē. Oi kā mēs sev paši provocējam stresu...

Ja man ir tada situacija ,ka nonacu tik talu ar arsteim pie sledziena ,ka man ir muguras ipatnibas(ne patalogijas) ,mugurklauls medz nospiest nervu ,asinsvadus un rada loti divainas izjutas ,pat neizkaidrojamas .Vienu vardu sakot -liekas ,ka juc prata ,bet ta ir tikai skabekla padeves izmainas ,ka ari nervu reakcija uz to ..VD esot izveidojusies papildus ,bet psihiatrs nevareja pateikt ,vai no ta izveidojies vd ,vai tas pastiprina viena otru ...Katra zina tagad apmekleju rehabitalogu un noversu galvenos iemelsus ,tad talak vel stradaju ar vd ,kad slikti loti iedzeru stipras zales ,ikdiena daudz daru reali fiziski ..Parveidoju domasanu,korigeju attieksmi ,sportoju ,kustos ,vingroju ,peldu ,soloju ..Protams nedaru to visu uzreiz ,bet ka pec garastavokla ,iznemot muguras vingrojumus ..Censos mainit esanas paradumus un savest hormonus kartiba ...Man patik tavs teiktais ,kad teici -ka dzive jamaina uz 100 %un uz visiem laikiem ..Ka atdam ,kurs teive ,vai atbrivojas no atkaribas ..To ka viegli nebus un nevares partraukt ka paliek labak un turpinat bojat savu organismu talak ,ar sliktu dzivesveidu .To ,ka ats ir darsb muza garuma un dieta(pareiza esana utt.)...Ja mes provocejam stressu ,es vispar pec dabas veinmer esmu bijusi ekspansiva un nu man ir jamacas but ari svadakai ...100% ta ir!