Re: Vai kadam ta bija
nu, ja VD ir nesen, tad, protams, tas ir kas jauns, nepatīkams, uztraucošs. bet man vairāk pēc hipohondrijas izklausījās. man gadiem pārsvarā vienas un tās pašas sūdzības - naktīs panikas lēkmes, sirdsklauves (aritmijai līdzīgas), elpošanas problēmas, temperatūra var pamatīgi lēkāt. vienīgais, no kā pa īstam bail - sajukt prātā. mirt - visi kādreiz mirsim, tas neuztrauc pārāk, vairāk negribas, esot cilvēkos, izskatīties muļķīgi, ja nu uznāk kāda panikas lēkme, jo ir bijis nepatīkami, atrodoties lielveikalā utl. man ir skolioze un venozās atteces traucējumi, kā rezultātā ir reiboņi, bet tie ir medicīniski pamatoti. nezinu, kas labāk - zināt, ka tev tiešām ir kaut kas, jeb baidīties par to, kā nav un pie psihiatra arī labprātīgi iet - kas tā par stigmu - baidīties no psihiatra? es arī pie šī ārsta aizgāju labprātīgi. vai tad labāk kā strausam galvu iebāzt smiltīs un baidīties tālāk? un medikamenti tāpēc iz izdomāti, lai tos vajadzības gadījumā lietotu. ja džives kvalitāti tie uzlabo, kas tad ir labāk - dživot gadiem ellē, jeb kādu laiku paest kādas nebū tabletes. AD lieto liela daļa biznesmeņu, sabiedrībā zināmu cilvēku, arī politiķi utt., jo dīvesveids ir stresa pilns un aŗi viņi ir tikai cilvēki. ja kas - pihoterapeits ne vienmēr ir ar tiesībām izrakstīt medikamentus - viņš vienkārši uzklausa un palīdz pašam saprast, kas notiek. sliktā ziņa ir tāda, ka akūtā periodā psihoterapija var pasliktināt situācij, jo ir terapiju veidi, kuri ir ļoti pilni stresa situācijām.