VD - tas ir process. visu laiku sevī kaut ko jāatklāj, jāpārdomā, jāanalizē. tas ir dzīvesveids, jo VD, tā pat, kā atkarības, ir uz mūžu - ir remisijas periodi, ir slimības atgriešanās. es arī ar to sadzīvoju laikam kopš pusaudža gadiem, laikam tādēļ arī savu profesiju izvēlējos tādu, kāda tā ir, pašai sanāk strādāt ar tādiem pat, kā es (viņi gan to nezina 
). ir nācies mācīties arī psihiatriju, tādēļ es visvairāk uzticos psihiatriem. plikas zāles neko nedos - es tam piekrītu, bet no neirologiem tiešām jēgas bija maz - vai nu izrakstīja to, ko es prasīju, vai vispār tikai paņēma lielas naudas (jo centos iet pie labiem speciālistiem taču - kā izrādījās, ne vienmēr maksājamā summa atbilda kvalitātei un gaidītajai attieksmei) un pat nepajautāja, vai ir labāk, kādas pārmaiņas. neirologs jau vairāk par sāpēm atbild vai pēctraumu sekām. man, piemēram, galvassāpju ārste atklāja, ka man tiešām nosprostots asinsvads, no kura bija tās galvassāpes - to izārstēja. bet - kā jau Tu teici - VD ir "domāšanas saslimšana", tādēļ vislabāk psihiatrs arī spēs saprast, kur ir iedomas, kur ir viegla forma, kur jau reālas personības izmaiņas, jo distoniķiem un depresijas slimniekiem bieži ir arī redzes un dzirdes halucinācijas, kuras tik pat labi var būt arī šizofrēnijas simptomi.
nu jā - un garīgās prakses, tādas, kā reiki u.t.l. - atvainojos, ja kāds piekopj, es uzskatu, distoniķiem bieži ir baigais risks "saiet sviestā". bet līdz visam ir jānonāk pašam, kaut - pārāk daudz domāt bieži ir kaitīgi - labāk vairāk darīt, tikties ar foršiem cilvēkiem, lai nevajadzētu par katru mazāko iesāpēšanos jau sākt vaimanāt 