Kad rokas nolaižas

Čau visiem, šajā burvīgajā pavasarī. Burvīgs viņš man šķistu gadu atpakaļ, kad priecājos par mazāko lietu. Kā Jums pašsajūta? Šobrīd atrodos bedrē. Ak Kungs, cik tas ir briesmīgi, es pat nevaru aprakatīt. Vienkārśi trauksme katrā solī. Bailes no slimībām. Nespēja koncentrēties. Nemaz nerunājot par fiziskajām izpausmēm, kas nāk no VD, tā ir ikdiena. Es varētu sadzīvot ar visām sirdsklauvēm, galvas reiboņiem, nerealitātes izjūtām, bet tas, kas grauž manu ikdienu ir mistika..vnk uznāk sajūta, ka man ir kāda briesmīga slimība, vai arī, ka es nevaru ne par ko priecāties, jo tāpat saslimšu, nu wtf, es ar prātu apzinos cik smieklīgi tas izklausas, bet šis murgs ir manu trauksmes izjūtu cēlonis. Pie ģimenes ārsta vairs neeju, kopš viņa man pateica, ka tādu kā manis dēļ citi cilvēki nomirst gaidot rindās uz kaut kādām izmeklēšanām. Psihoterapeitu šobrīd nevaru atļauties, lai gan zinu, ka tas daudz ko atrisinātu. Un vispār, esmu tādā pašžēlošanas stadijā, arī otra pusīte jau izbesījusies, vēlas doties prom..man būtu jāsaņemas un jādzīvo normāli, jo viss taču ir ok. Labi, galvu neesmu baudījusi, kuņģi ar ne, bet vai ir vērts..atkal pārliecināties, ka viss ok un tad uz 2 dienām justies kā cilvēkam, līdz atkal atnāk doma: ko priecājies? Es pat aprakstīt šo nevaru. Un nezinu, ko ar šo visu vēlējos pateikt..to, ka laikam esmu izmisumā savos 27 gados jūtos kā veca alcheimera slimniece, nekādu interešu nav, apātija, panika, trauksme un nu jau uz sliekšņa palikt vienai..nesaprotu, no kura gala saņemties. Sportoju, cenšos meklēt visādas nodarbošanās, bet tad tāds besis pārņem kā tāds mākonis, ka uznāk bailes no visa,tad var stundām sēdēt 4 sienās un baidīties nomirt. Kas ir nožēlojami, jo es pat nedzīvoju normāli. Es atzīstu, ka man ir hipohondrija, bet kā lai ar to cīnās? Es ļoti, ļoti to vēlos!