Milzīga trauksme

uff, stulbi. Kā tev tā trauksme izpaužas? Kā bailes? Man vakaros, kad paliek tumšs uznāk kā tādas bailes, varētu raksturot arī kā trauksme Dzeru AD un liekas šīs nedaudz tomēr palīdz.. Arīi sports/joga palīdz un uzturs liekas ar, bet tā pavisam noteikti pateikt nevar

cik jau ilgi ar to mocies? parasti kādu mēnesi no tā izejas nav, vai divus... tad jau lēnām nāk apskaidrība kā ar to tikt galā... var palasīt grāmatas, visādus knifus var atrast kā sevi motivēt un audzināt... aktīvāku dzīvesveidu var piekopt, ja tāds jau nav. uz mirkli var palīdzēt ja palutini sevi ar kaut ko, bet nu tas tikai uz mirkli...vispirmkārt jau jāmēģina apzināties, ka tas nav nekas ļauns, viss kas notiek ir tikai iedomas...

Man arī pēdējās dienas izteikta trauksme un reibonis,laikam pavasaris atnācis un labumus atnesis.

lietoju fluanxol,ka menesi bet rezultats sakuma bij tagad katru dienu lekmes ko ieteiksiet ka krata nenormali un nevar nomierinaties?

Sančo  precīzi aprakstīji arī manu stāvokli pašlaik arī ir garais sliktumu periods un jā, tas tiešām dzen depresijā,jo ne dienu nav atelpas no šitā murga,rudenī bija kas līdzīgs, bet tad pēc laika atlaida,ar šo domu arī dzīvoju.

Pamēģini palasīt A.Kurpatova grāmatas, piemēram " Līdzeklis pret bailēm"". Viņš ir ārsts psihiatrs-psihoterapeits un atradīsi arī vairākas praktiskas metodes, kā sevi savākt, nomierināties, un atceries visas šīs VD sākums ir mūsu galvā. Ja izdodas sakārtot savu galvu,jeb reakciju uz visām VD sajūtām, tās vienkārši pazūd, jo Tu uz vi'ņām vairs nereaģē un bailēm nav iemesla Tevi pārņemt, ja Tu esi mierīgs. Tas process nav ātrs, es kombinēju arī ar zālēm, bet pamazām uz progresu virzos.

Lasu jūsu stāstus un sprotu, ka katram patiešām VD izpaužas pavisam citādāk. Mani pilnīgi neuztrauc ķermeņa fiziskās izjūtas -un panikas lēkmes no fiziskajām sajūtām nerodas - ar prātu saprotu,ka visa metabolisma discunkcija,kamoli kaklā,kunkuļi ausīs, sirds tirpšana, regulāra salšana,bet iekšā viss deg- mani tas nesatrauc- zinu,ka tas ir no nerviem. Bet turklāt sīkākā "nervu kutināšana" rada histēriskas izjūtas. Jā arī tās apzinos un kontrolēju, bet tas nākas tik grūti, rada rūgtumu pret pasauli. Tā sajūta vien,ka es VARU sevī to trauksmi kontrolēt- rada apātiju, norobežošanos, sajūtu,ka nevienam tu tāds distoniķis neesi vajadzīgs, saņemies, un paliek rūgtums.vientuļš rūgtums. Un šī "blakne" uzdzen emocionālas krīzes. Bet to laukā es varu ārēji saglabāt pilnīgu mieru, pieklājīgi veikalā sarunāties ar pārdevēju,bet iekšā viss brūk un jūk. Tāda sajūta ka prāts apzinās- tas viss ir tikai VD- bet uznemas TIK lielu kontroli... nezinu. Grūti izstāstīt- bet sajūta ka es it kā dzīvotu savu dzīvi atseviski pati no sava ķermeņa,kurā notiek milzīga cīņa. Un pate liela,pate gudra, pašai diploms kabatā-un neticu ka psihologs vai psijoterapeits spētu palīdzēt,jo esmu to pati studējusi. AD nevēlos. Dzeru dabas zālītes, pati vācu,pavadu knapo brīvo laiku ar dzīvniekiem,dabā. No draugiem izvairos. Pietrūkst,sāp.bet kaut kā jūtos vainīga ar savām izjūtām viņus apgrūtināt. Nesen bijām trīs dienu "izbraukumā" trešajā dienā beidzot sāku epot un smaidīt un jutos patoešām brīvi..diemžēl tad kau bija jādodas mājās un viss sāakās no gala
...24/7.

Domāju ka tš viss atkarīgs no cilvēka sensorikas.kā izjūt savu ķermeni. Fiziski. Kā fizisku kopumu- jūt katru savu orgānu,atpazīst kā katrs orgāns jūtas.. tad nu vd rada vislielāko diskomfortu tieši fiziskajā plaknē. Jo jau ikdienā sensors cilvēks izjūt sevi,kur nu vēl ja nervgalus kutina vd. Un ir cilvēki,kas sevi apzinās drīzāk kā dvēseli,būtību.jūt savu ķermeni sekundāri,bet savas domas,emocijas,psiholoģisko stāvokli apzinās skaidri un izjūt līdz mielēm. Tad nu vd fiziskās blaknea tik ļoti neerro,kā tās psiholoģiskās- pašas sajūtas un emocijas par sevi- tiek sajustas saasināti. Izraisa neadekvātas atbildes reakcijas.  Man ir tas otrais variants.tāpēc fiziskās izjūtas-nu nerro,bet tās varu kontrolēt.man nav bail,ka sords apstāsies.man ir bail ka sajukšu prātā- nervi nervi nervi.