Mana pieredze ar VD - 27 gadus veca sieviete (Lapas 1 no 2)

Labdien! Vispirms jau teikšu, ka reāls prieks, ka šāda lapa un forums ir. Jo, gan jau, ka mums visiem tas ir līdzīgi - kad uznāk VD saasinājums, vistrakākā ir sajūta, ka esi viens. Manā gadījumā bailes vēl pastiprina tas, ka esmu mājās dzīvojoša mamma gandrīz 3 gadus vecai meitiņai.
Tā kā tikai nesen esmu iedzīvojusies šajā kaitē un iepriekš par tādu dzirdējusi pat nebiju (ja neskaita panikas lēkmes, kas arī likās kas tāls un neizprotams), tad nolēmu uzrakstīt arī savu pieredzi, jo pašai ļoti bija nepieciešams izlasīt/uzklausīt citu pārdzīvoto, tādējādi saprast - ka ar mums visiem VISS ir vislabākajā kārtībā (fiziski), problēma ir emocionālā/psiholoģiskā līmenī. Un arī ar to varam tikt galā!

Tad nu tā - pirms vairāk kā mēneša, janvāra vidū, sākās jocīgas izjūtas pie gulētiešanas. Sirds tā kā nokratījās, un momentā jutu galvā pulsu  - pie katras šīs noraustīšanas likās, ka iztrūkst pulsa sitiens. Viens vakars tāds, otrs, daži sirds kūleņi un it kā nomierinājos - aizmigu. Bet tad trešajā vakarā tas uznāca spēcīgāk, un es jutu reālas bailes par savu veselību - ar tām bailēm tad arī viss sākās.. Tikpat kā negulēju, klausījos savā ātrajā pulsā, sirds klunkurēja laiku pa laikam, bet no rīta pamodos ar sāpēm galvā un pavisam jocīgām izjūtām..ņēmu asinsspiediena mērītāju, kurš rādīja it kā OK - 120/78/pulss 100 - bet atkal uznāca momentānās bailes un viegla panikas sajūta, ka neesmu vesela, jo vienmēr agrāk dzīvoju ar zemu asinsspiedienu -  vidēji 105/68 apmēram. Un jā, biju pieradinājusi organismu pie lielas kafijas krūzes vairākkārt dienā! To tai pat dienā nometu nost. Braucu uzreiz no rīta pie ARS dežūrārsta; uztaisīja asinsanalīzes, izklausījās sirdi - uzreiz jau pateica, ka noteikti (par cik nekad agrāk nebija tādi taisīti) vajag pārbaudīt vairogdziedzeri un EHOkardio uztaisīt. Knapi varēju nosēdēt rindā pie daktera, likās, ka noģībšu - rokas ledusaukstas, ar sviedriem, seja karsta, acis šilierējas (dēļ paaugstinātā spiediena), sirds pie dakteres sitās jau uz 125. Viņa gan uzreiz (noteikti tādu kā mēs mūsdienas ir pietiekami daudz ar šiem klasiskajiem simptomiem) jau teica, ka izskatās pēc veģetatīvās nervu sist.traucējumiem. Nu, neko. Iedeva zāles miegam un pulsa nosišanai (Procoralan). It kā to dienu kaut kā izturēju, bet otrā rītā atkal pamodos ar izteiktām bailēm, spiedošu galvu, sāpēm krūtīs, aukstuma sajūtu, bet karstošu seju - un ilgi nedomāju, saucu ātros (asinsanalīzes gan jau biju saņēmusi, kurās viss perfekti) - ātrie uztaisīja kardiogrammu, kurā viss ok, spiediens un pulss sākumā bija paaugstināti, bet jau pēc 10 minūtēm (protams, ar corvalolu, baldriāniem un laikam pusi Lursopress tabletes) bija 120/75 un pulss 85. Mieru deva sajūta, ka bija izsaukts ārsts un it kā viss kārtībā. Sākumā norakstīju šo uz fizisku pārslodzi - intensīvi bija snidzis kādu nedēļu, vīrs komandējumā, un es ar mazo viena pati lielu teritoriju tīrīju...Tas varbūt bija kāds no iemesliem, bet ne vienīgais. Pagāja nedēļa kaut kā puslīdz, galva sāpēja katru dienu, sirds klunkurēja laiku pa laikam, acis spieda, grūti pie mašīnas stūres, jo ļoti no spiediena spiež pieres daļu.. bet tad atkal tieši pēc nedēļas - voila! - jauna lēkme. Atkal saucu ātros, jo panika bija drausmīga. Atkal viss tas pats, spiediens pat nebija tik augsts (125/80), bet pulss ap 110, un reibstoša galva, spiedoša piere. Atkal iedeva tās pašas zāles, un, dakterīte cenšoties būt iejūtīga un mierinoša, paņēma manu plaukstu, un teica, ka tie aukstie sviedriņi uz rokām ir tieši VD raksturīgi, un droši teica, ka man ar sirdi fiziski noteikti viss ir kārtībā. Paudu arī savas bažas par insultu, no augstā spiediena, par ko viņa pasmaidīja, teikdama, ka es noteikti esmu pārāk jauna, lai par kaut ko tādu uztrauktos. Atkal nomierinājos. Tomēr pēc pāris dienām devos pie ĢĀ, izgāju EHO, USG visiem vēdera dob.orgāniem & vairogdziedzerim, kā arī plaušām rentgens & urīna analīze (lai izslēgtu nieru problēmas). Viss atkal ok - kaut kāds pavisam neliela iedzimta īpatnība, kas manai sirdij vienam kambarītim liek spiesties virsū otram - kardiologs teica, ka tas tieši rakstutīgs pie veģetatīvās nervu sist.problēmām - un it kā nevajadzētu traucēt, tikai dažiem cilvēkiem esot ģībšanas sajūta. Tas, protams, taisnība, bet to esmu agrāk norakstījusi uz zemo spiedienu - tagad uz panikas sajūtu un augsto spiedienu. Vēl arī izdomāju aizbraukt pie Elejas Veronikas. Nebiju bijusi nekad pie tāda dziednieka. Viņa par nervu sistēmu nepateica neko, bet uzreiz pateica, ka ir augsts spiediens, problēmas ar sirdi un kaut kāds niecīgs nieru iekaisums. Ieteica miltenāju tēju nierēm, bet spiedienam lai konsultējos ar ĢĀ par zālēm. Tā kā visas pārbaudes bija labas, tad mans ĢĀ, protams, izrakstīja nervu zāles - Noofen, MagnaB6 un Riboxin, lai sirsniņai vieglāk. 2 nedēļas bija ok, bet tad atkal uznāca šausmīgās sajūtas - panika, gandrīz vai histērija no domas, ka emsu viena mājās ar mazo (vīrs atkal komandējumā), fiziskā pašsajutā tik slikta, ka nevar ne nostāvēt, ne nogulēt - galva, aizverot acis, reiba tā, kā dažkārt pie liela alhokola procenta asinīs! Tas bija vakar. Šodien pamodos apmēram tikpat sliktā stāvoklī, bet sapratu, ka, lai arī vilinājums saukt atkal ātros bija liels, tam reāli nav pamata, jo zinu visas pārbaudes - ka visi rādītāji ir ok, vienkārši jānomierinās. Grūti to izdarīt. Vēl viena lieta, kas ar mani šādos saasinājumos notiek - es vispār nekādi neespēju koncentrēties uz kaut ko pozītivu, pārvērst domas prom no tās situācijas un pašsajūtas. Pat visur tikai redzu un domās peld tikai negatīvi tēli, notikumi, domas. Tas ir visgrūtākais, jo tad tiešām ir tā, ka gribas raudāt - gribas kādu, kas pasaka, būs ok, nomierinies, tu neesi viena. Tāda ir mana pašreizējā pieredze ar VD. Saprotu, ka viss ir pašas rokās, un jebkuras zāles tikai cīnās ar sekām - bet cēlonis manai problēmai ir tīri psiholoģisks. Ceru, ka visiem viss kārtībā un turaties! Mēs te esam, kā izskatās, krietni liels pulciņš!  Veselību un mieru visiem!!!!

P.S. augstākais spiediens pašlaik bijis 158. Jutos ļoti slikti. Bet kamēr staigāju pa dakteriem, tad vislaik bija starp 135 un 144.