Bailes iziet no majam vienai/am .. (Lapas 1 no 3)

Sveika! Man pašā sākumā bija tieši tāpat viss ko tu apraksti perfekti atbilda man. Ne uz pasākumiem gāju, varētu pat teikt, ka nekur negāju. Vienīgi uz darbu gāju. Visu laiku tās tizlās domas, ka sajukšu prātā..... tarki..... Bet pēc būtības ir labi, ka tev ir tādas domas, tad tu noteikti nesajuksi.. Un ja arī sajuksi prātā tad tu to pati nemaz nezināsi Trakie jau parasti nezin ka ir sajukuši, brīžiem man uznāk murgainas domas a varbūt esmu jau sajukusi prātā un pati to nemaz nezinu? Bet tās visas ir prāta spēlītes. Man visvairāk šajā visā pats drausmīgākais bija nerealitātes sajūta jeb derealizācija kā to mēdz saukt. Viss likās tāds neīsts, itkā es būtu ielikta kaut kādā filmā vai seriālā.Runāju itkā ieprogrammētas frāzes, klausījos itkā no malas. Dažas lietas šķita dīvainas (ja ilgi uz tām skatījos vai pētīju) Atceros, ka biju uztaisījusi manikīru pētīju laku un roka likās tāda maza to nevar izskaidrot, uzreiz sākās panika.reāli tas varēja uznākt veikalā, grūti aprakstīt to sajūtu, bet nu apmēram tāds apjukums, dullums, itkā es pirms minūtes būtu gulējusi mājās un nu nez kāpēc uzradusies veikalā. (tas tāds salīdzinājums, protams, ka es zinu, ka pati atnācu, atbraucu) Tas laikam bija pats trakākais līdz ar to ka pārsvarā tas viss uznāca ārpus mājas, veikalos, cilvēku pūļos, līdz ar to vairs negribējās nekur iet. (protams šad tad tas notika arī mājās) Ļoti bieži biju deja vu sajūtas, bet nu tās man jau ir kopš bērnības, itkā pierasta lieta, bet vienalga tās sajūtas dīvainas. Man ļoti palīdzēja tas, ka apzinājos kā rodas manas nerealitātes. Reāli mums visiem ir kaut kādas problēmas par kurām mums tā īsti negribas domāt. Iespējams mēs sakām, ka mūs tas neuztrauc, bet zemapziņā tomēr uztrac lai kā mēs to negribētu atzīt. Nonācu pie secinājuma, ka krāju visas savas problēmas un nerisinu, vienkārši negribu par tām domāt un ar prātu mēģinu atslēgt visu slikto par ko nevēlos domāt.. Tad nu tas prāts sāk atslēgties tad kad tas nav nepieciešams veikalos, uz ielām utt... Tātad es sāku ar to ka ņēmu visu priekšā par ko nevēlos domāt, sāku risināt kaut kādas problēmas (kuras bija iespējams atrisināt) un stāvoklis tiešām uzlabojās, tās stulbās nerealitātes palika aizvien retākas. Ir jāsaņemas, iespējams var palīdzēt kāds tiešām labs psihologs vai psihoterapeits.

Es tāpat veikalā kad gāju dzēru ūdeni pa malciņam, likās, ka palīdz un tāpat kā tev mani kaitina iet iepirkties ar kādu ,jo viņš vienmēr mani steidzina, piemēram, manējais ! Bet sabiedriskajā transportā nekad nav bijis slikti. Bet es domāju tāpēc, ka man kādreiz ļoti patika braukt uz darbu ar autobusu, (kad man tāda VD vēl nebija) parasti lai cik tas smieklīgi neliktos tajā autobusā tāda mazā meditācija, skaties ārā pa logu vēro dabu (tas bija starppilsētu autobuss, tāpēc koki un daba bija bija )

Es pat uz metro paskatities vairs nevaru.Noteikti no malas izskatijos smiekligi ,kad pedejo reizi ar to braucu -sedeju iekerusies sedekli un smagi elpoju ...:D ar mani bija dels un es vinu pirms iekapsana visu laiku tureju ,lai neit par tuvu peronam ,tadas stulbas paniskas bailes ,ka kautkas notiks ,stulbums ..tas dzen tada panika ,ka nevari paelpot...

Paldies dievam ar autobusu vel braucu

Varu pastāstīt kā es tiku vaļā no panikas lēkmēm ieejot veikalā (arī daudzās citās lietās, tā pati nokļūšana no punkta A uz punktu B)! Tas varbūt palīdzēs sabiedriskajā transportā! Ļoti daudz informācijas meklēju par VD tad uzdūros vienai metodei un izmēģināju to, vispār es daudz ko esmu mēģinājusi, net ādas vien lietiņas   Kad sākās panikas lēkme ir "jāmirst" smieklīgi skan, bet tas tiešām palīdz. Piemēram ieejot veikalā paliek slikti, trūkst elpa viss griežas utt.. Tad nu tā jāsaņem sevi rokās un jāsaka (pie sevis protams ) Apmēram tā : viss nu es tagad miršu, noģībšu nosmakšu utt.. Smaidīt un gaidīt pēdējo stundiņu, vēl visu to pastiprinot ar domām, nu,nu rādi stulbā distonija uz ko vēl tu vari būt spējīga,? Kautkā sirds pārāk lēni sitas utt.. (es tiešām zinu, ka panikas lēkmes brīdī par to pat domas nav, bet tas jādara)  Vienkārši paļauties uz to kas notiks! Sākumā tas ir ļoti grūti, bet izdarot to vairākas reizes viss uzlabojās. Es zinu ir ļoti grūti pārvarēt sevi nemukt ārā no veikala, nekāpt ārā nākamajā pieturā nesagaidot savu. Tie kas tiešām grib no tā tikt vaļā pamēģinās, nevis gaidīs brīnumtabletīti. Vienkārši gribu pateikt to, ka mums visiem kam ir panikas lēkmes (liekas, ka nu gan es miršu, šī ir pēdējā lēkme, man tagad būs infarkts, insults utt) BET nekad taču neesat nomirušas, vienmēr tas atkārtojas un neesam ne miruši, ne sajukuši. Es tiešām zinu, ka pirmajās reizēs tas ir ļooti grūti, bet vismaz pamēģiniet! ja nu tiešām noģībsiet, vai būs infarkts vai vēl sazin kas gan jau cilvēki palīdzēs bet man katrā ziņā tas palīdzēja ļooooti! Tagad mierīgi gan veikalā varu ieiet, gan normāli nokļūt no punkta A līdz B, tiem kas izmēģinās gaidīšu atsauksmes!

Varbut liksies jocigi ,bet palidz dazreiz ari ,kad dzirdi ,ka iet citiem ,vari tad sev pateikt :"Re ka vinam iet ,vins ir stiprs un vinam viss bus labi ,ari man bus labi un viss kadreiz paries!",vaiatkalm :"Tadu trako ka es ir daudz !":))Palidz ari filmas ,kuras liek domat savadak ,piemeram "Optimista stasts",mazliet smaga sakuma ,vismaz prieks distonika ,jo liek ieskatities spogulatela .Protams ,ka filamas galvgenai personazas neslimoja ar distoniju ,bet tur labi attelots ka apkarteja pasaule un cilveki ,liek justies tev trakam pieversot parak lielu uzmanibu tavam nedienam un izmainam tevi ,sabiezinot sajutas vel vairak un ka patiesiba visa pasaule ir mazliet traka .Bija patikami redzet ,ka beigas viss beidzas labi un ,ka neviens nav norakstams ...uzsplauj uz visu un lauj sev but laimigam...:)

Paldies milie !Man sodien ir jau daudz vieglak ,pec sarakstes ar jums ..

Sveikas Mīļās!!!
Arī es cīnos ikdienā ar problēmām kurp doties....tās ir vienas elles mokas.....uz veikalu braucu, uz darbu braucu...bet pie mammas vienai aizbraukt kas dzīvo 30km attālumā nevaru......šādā ceļa attālumā sākas tāda kā nerealitātes sajūta, sirds sitas kā negudra, svīst viss kas var svīst.....tas ir traki.....problēmas rodas arī ja jāiet uz kādiem pasākumiem kur nevaru jebkurā brīdī iziet.....
Ar vīru nevaru aizbraukt pat ceļojumos, ko viņš tik ļoti vēlas.....es ĻOTI, ĻOTI VĒLOS NO TĀ ATBRĪVOTIES.....gribu braukt un baudīt visu ko vien var ....gribu smieties un nebaidīties.....tad kapēc ja es to tik ĻOTI vēlos, nevaru izdarīt???????Kamdēļ vispār kas tāds ir izpaudies???
Mēģināšu pielietot arī Jūsu ieteikumus tā pārvarēšanai:-))))
Bet ja ir vēl kādi ieteikumi vai savas pieredzes, tad labprāt Jūs uzklausītu.......
Un vēl, gribēju pieminēt, ka man pat ir tā, ja zinu ka nākamajā dienā kurp tālāk jābrauc, tad varu pat nakti neaizmigt, apetīte ar nav no labākajām.....lūk kāds murdziņš!!!

Protams arī man ir dienas kad uznāk domas - kāda jēga kaut ko darīt, tāpat nav vērts uttt., bet es taču gribu tik vaļā no šī draņķa!

Es braucu ar savu persīnīgo auto.....un jā, braucot pie mammas sanāk ārpus pilsētas, kur tikai ceļs un klaji lauki...nav kam domas piesiet.....bet ja tā padomā, tad braucot uz pilsētu pa veikaliem laiks tak aiziet daudz ilgāks prom no mājām nekā aizbraukt pie mammas..līdz ar ko sanāk, ka iepērkoties nav laika liekām domām un nelabumi nenāk, bet braucot auto un ļaujot vaļu domām, nonākam pie panikām!!!!!!!Vēlreiz pierādījums tam cik spēcīgi ietekmē mūsu tik vien kā domas!!!!!

Kitija! Es tev pilnīgi, pilnīgi piekrītu!!! Kā tev šobrīd ar tām nerealitātēm>? Sasmējos par tavu tekstu, - - ka ceru, ka domu sapratīsiet, es ar bieži vien kad rakstu pierakstu to, jo domas iet visiem pa priekšu, gribas visu sīki smalki paskaidrot, lai visi saprot.