simucis18 rakstīja:Piekritu. Man tas pats, ja aizmirstos un kko daru, tad neizjutu elpas trukumu...un tad atceros un domaju, kaa tad es tad vareju elpot normali a tagad nee. Kad ir papildus trauksme, tad ari iestajas izmisums, un lielas bailes ka tas elpas trukums neparies, vismaz man taa ir, kaa tev isti ir es nezinu. Bet jasaprot ka taas ir tikai izjutas, skabeklis pietiek un elpojam tacu normali:) Ja butu tiesam elpas trukums, mums tak galva grieztos un butu citas kaites vaitad ne taa?
Bet man sad tad ir loti dzils trukums, ka man sakas sajuta ka nevaru parunat jo parak maz gaisa ir. Un tiesam nav ko elpot taa riktigi, pariet paris minutes un tad paliek vajaks elpas trukums...:( kaa tev tas izpauzas viss?
Man tas izpaužas visādi, bet lielākoties ta, ka liekas vēders pilns(smaguma sajūta) un elpa iesprūst kkur pa ceļam uz plaušām, tad es it kā noklepojos un mēģinu žāvāties līdz tam brīdim kamēr izdodas veikt dziļo ieelpu. Tad uz mirkli ir miers, kad atkal prasās dziļā ieelpa, un neizdodas, tad rokas paliek miklas, uztraukums sākt kāpt no apakšas uz augšu (es jūtu kā taureņi dejo no kājām uz vēderu- izklausās pēc šizofrēnijas
) un gribas kaut kur bēgt, tad mēģinu sevi saņemt rokās un visu laiku "čakarēju" savu diafragmu, kamēr izdodas veikt dziļās ieelpas. Gadās, ka skrienu pie spoguļa skatos vai nav sapampis kakls (jo traucē spiedošā sajūta).
Es strādāju divos darbos sāku 08.00 un līdz 21.00, ja darba daudz, tad nav laika domāt par elpošanu un viss ok, bet iekāpjot mašīnā braucot mājās jau sāku aizdomāties un bāc, vakarā nevaru elpot. Vakar ierāvu pus tableti lexotanila, bet pat tas nepalīdzēja- likās trūkst gaisa, mocījos, mocījos kamēr aizmigu..
Citreiz naturāli aplaižas rokas, liekas, nu [izņemts], par ko man tas viss..