BurnTheSky
Es Tev pilnīgi piekrītu, ka daudz pareizāk būtu sākumā pameklēt atbildes uz dažiem eksestenciāliem jautājumiem, iepazīt savu būtību un ļoti iespējams tad neviens no mums pie tādas VD nebūtu ticis, jo izprotot sevi mēs sākam apzināties visus notiekošos procesus gan sevī, gan visumā un tad jau jābūt pilnīgam cirvim lai apzinoties sekas, paši sev nodarītu pāri. Kaut gan protams ir arī ārējie faktori kas mūs stipri ietekmē, tajā gadījumā atkal tādi dzīves gudri cilvēki parasti spēj izvērtēt - ir jēga stresot vai nav, respektīvi - ir paša spēkos kaut ko mainīt vai nav. Un, ja nav tad pieņemt radušos situāciju. Man ir ļoti liels prieks, ka LV tik daudz cilvēki aizraujās ar sevis meklējumiem, dažādām tehnikām un reāli domā. Un domā nevis tikai par sadzīviskām lietām, bet lielām lietām. Un lai gan ir daudz cilvēki kuri ir totāli aprobežoti, kuriem viss kas interesē ir - paēst, pa..irst, patusēt, uzvilkt kaut ko no brendiem mugurā un nopirkt uz nomaksu sesto iphonu, tomēr ir aizvien vairāk cilvēki kuri saprot, ka pieķeršanās laicīgām lietām laimi nenes.
Un runājot par slimībām, es piekrītu holistiskās medicīnas idejai, ka organisms ir vienots veselums, vienots ar Visumu. Turklāt nedalāms atsevišķās sistēmās vai daļās.
Siikaizs
Tavs pēdējais teikums ir tik tipisks distoniķiem - nenormālas bailes, ka nav kāda kaite, bet neeju pie ārstiem, jo nav ko tur darīt! Tātad jāstrādā ar bailēm. Un visu baiļu pamatā ir bailes no nāves, kas it kā ir dabīgas, bez tām taču mums nebūtu pašsaglabāšanās instingtu, Vienkārši distoniķiem bailes dominē pār visām citām sajūtām. Nu parunā ar sevi, pajautā - kas tieši varētu tagad ar mani notikt? Man ir slima sirds? Infarkts? Insults? Kas mani apdraud? Vai ir kāds medicīnisks pamatojums bailēm? Nav? Esi tā juties arī agrāk, bet joprojām esi dzīvs? Nu tad izdari secinājumus!
Turamies! Rudens un supermēness dara savu.