nu, jaunībā jau vispār uz dzīvi skats daudz pozitīvāks pusmūžā ir cits skatījums uz dzīvi, sāc just, ka liela daļa dzīves jau nodzīvota un palicis maz laika u.t.t. - arī tas vēl rada stresu. vēl arī sakrājusies negatīvā dzīves pieredze, kļūsti par nihilistu, sāc mazāk uzticēties cilvēkiem, ir piedzīvots daudz vilšanos, nodevību,  ir vairāk atbildības par līdzcilvēkiem.

Nodevību var pieredzēt jebkurā vecumā, tikai jo vecāks, jo vairāk izvērtē un vairāk saproti cik tā nodevība ir liela un kādās sekas tā nes, jaunie īpaši to nesaprot. Bet kopumā vajag baudīt dzīvi, domāt labas domas un t.t. un šo es mēģinu šobrīd arī sev izskaidrot, bet nesanāk, jo tāda sajūta ka negatīvās domas kāds ar varu grūž iekšā galvā. Mums vd slimniekiem ir diezgan pagrūti dzīvot tā kā pirms tam, jo domas, bailes no visa, fiziskās izjūtas atstāj robus mūsu galviņā..

hera333< nu, jā - Rīgā ir daudz vieglāk - ja nepatīk vienā vietā, var pierakstīties citur. par maksu vispār ļoti ātri var tikt uz visiem izmeklējumiem. MR man arī bija pārbaudījums - noturēja stundu tanī "kolbā" vēl ar kontrastvielu - man galvu baudīja. tad vēl atrada kaut kādus "perēklīšus"
es vairāk dzīves laikā ar savām fobijām cīnos, nevis ar veselības problēmām. hronisks bronhīts man kopš bērnības - tā, ka viss, kas ar to saistīts, nesatrauc, jo elpošanas problēmām ir izskaidrojums, gastrīts visai ģimenei jau paaudzēs.
bet man jau izskatās, ka Tev varētu jau būt attīstījusies depresija - tas nogurums un apātija vairāk uz to velk. VD jau fiksi var pāriet depresijas stadijā.

Ja Riga ir labak ,kad vareju atlauties braucu pie zobarsta uz Rigu .Liepaja piedzivoju istas sausmas ,pec tas reizes pie zobarsta ilgi bija pagruti aiziet ,tapec gaju pie dargakajiem pilsetas zobarstiem ,atskiriba bija tada ,ka no manis panema labu summu un bailes taka ta palika ,jo attieksme ari bija ka kuru reizi ,turklat zobi pec laika atkal bija japartaisa ..Ja runa iet par psihoterapeitiem ka ari par psihiatriem ,tad noteikti izveletos Rigu ,divreiz nedomajot -kaut vai diskretuma del ...Mums te dazadi medz but ,un to gan negribu;)..Ja ta varetu but depresija ,jo atpazistu to .Agrak parcietu vienu ,un ta toreiz pargaja bez stipram zalem .Toreiz stipri badojos un bija liels stress ,tad ari nodzivojos lidz tai ..Es nezinu ,ka man rikoties soreiz ...Vai lietot dabigos lidzeklus ,varbut lidzetu nopietnak nodarboties ar sportu ,jo kad varu sanemties un padarboties ,pacelas seratonina   limenis un paliek protams daudz labak ,pat tad ,kad ir galeja apatija  ..Ka bija ar tevi ,vai vareji ko mainit ari bez AD?

ņjā.. interesanti, kā nu kurš ar to tiek galā.. es varu teikt, kad bija tikai VD, tas nebūt neliedza justies labi un dzīvot pilnvērtīgi. piemēram - brauc ceļojumā, uznāk panika - pārciet un priecājies tālāk par redzamo. man nepatika metro, bet nekas - saujā xanax - visādam gadījumam, un brauc ar visiem kopā:) man, piemēram, no liftiem ir fobija, bet darba sakarā, bieži nākas apmeklēt cilvēkus dzīvesvietās - tad nu arī - zobus sakod un uz priekšu:) no bailēm braukt ar pacēlājiem kalnos tiku vaļā ātri, kaut pirmajā reizē, slēpojot, tā arī ar krēsliņpacēlāju neuzdrošinājos braukt:) ja godīgi - ir pat pierasts, ka visu laiku ar sevi jācīnās. būtu pat garlaicīgi bez tā visa vienīgi - es laikam tik ļoti katra sīkuma dēļ pie ārstiem neesmu skraidījusi. patiesībā, laikam par daudz simptomus norakstīju uz VD, tagad izrādījās, ka 4 gadus esmu veltīgi cietusi locītavu sāpes - celī "ūdens" un vēl sācies osteoartrīts. bet nekas - ar visu var tikt galā. depresija ir biku trakāk, jo tad ilgstoši neredzi dzīvei jēgu, un tas jau paliek bīstami.

mana galvena problema ir ta ,ka baidos zaudet kontroli ,zaudet atminu ,palikt par darzeni :)Tas izklausas kodoligak ,ta ari jutos .Man nav lielu problemu parvarte bailes ,no augstuma ,vai lifta ,lidosanas ,zobarsta ,vai iedzert zales ,visu to varu parvaret ,ja nebutu ta nenormala apatija,nogurums un galvassapes  ,dzivesspeka trukums un sajuta ,ka juku lenam prata .Dazreiz uznak uzmacigas bailes ,ka zaudesu orientesanos speju un klidisu pa ielam ,tad ka ne savadai labak jutos majas ,kaut gan ari majas mani piemekle bailes no visa ka ..Man noteikti vajadzetu nomierinaties un sakt ticet saviem spekiem ,tikai jaatrod kads panakums ,kas man palidz domat pozitivi ,turklat butu loti laimiga ,ja varetu sanemt komplexu arstu izmeklejumus ,ka man nekas nekais .Es esmu no Liepajas un mums maigi sakot medicinas joma ir robi ...Gan pierakstus nevar tik vienkarsi dabut ,gan arstu trukst ,attieksme pie mums ari ir loti bediga ,ja nebutu Mag.rezonansi mugurai veikusi Vacija ,tad laikam to nebutu veikusi nekad .Tur specialisti protams bija daudz iejutigaki pret manam bailem ,ka ari pierakstu dabuju uzreiz ..Nu protams otrs minus ir nauda -esmu dotaja bridi bezdarbniece ,nu talak jau piebilst nav verts neko...

Iona domaju ,ka tev viss bus labi ,tavs runas veids liek domat ,ka isteniba esi gana stipra ,ai parvaretu so nepatikamo momentu .Es ticu tev ,tu  vari visu verst par labu ,ka pati saki -tev jauzliek vnk mikstais uz visu so ,bus ok !Ja tev izdevas vienu reizi ,izdosies ari otro ...Tici un viss notiks! ..

Ilona_20 rakstīja:

Man ir 4 gadus, VD, no kuriem pusotru gadu es biju, vismaz tā likās, ka esmu tikusi vaļā. Kad es tikai sāku slimot, es te biju 24/7, un lasiju visu, meklēju visādas kaites un visu pārējo.. Un te tiešām viss ir galvā, es sapratu ka jo vairāk es baidīšos, jo vairāk par to domāšu, jo sliktāk ... Lai vēl ātrāk pārvarētu VD, es priekš sevis izdariju lielu soli, kas pa lielam man arī palīdzēja pārvarēt, paņēmu suni un pārvācos lai varētu dzīvotu viena ar suni, un tas bija efektīvāks par jebkurām zālēm, bet atkal tas neder visiem, jo dažiem šeit ir ģimenes u.t.t .. Pāris mēnešus kad jau biju pārvākusies, varēju mierīgi sākt strādāt, jau vairāk kā gadu es strādāju un ja arī citreiz darbā uznākca panikas lēkme, tā tik pat ātri pazuda.. Darbs man tāds ka visu laiku cilvēkos, un tad jau arī parvarēju tās bailes no publiskām vietām ... Kkā tā .. Bet te katram individuāli ir jāstrādā ar sevi, jo ārsti un zāles nevar palīdzēt, tas var tikai uz neilgu laiku palīdzēt, palidzet var tikai pats sev.

Ka tu tiki gala ar riebigo sajutu un bailem no ritiem un vakaros ,drebuli un sikta dusa ,jo tas ir tiesi tas ,kas trauce man sanemties un parlauzt so apburto loku? ..Atvaino ,sanak atkal uzdot jautajumus ,tas ir tikai tapec ,ka priecajos ,ka kads vismaz daleji var atgriezties norm.dzive un tas dod ceribu un gribas uzzinat vairak...

No savas puses varu tev teikt ka pec stastita  izklausas ,ka vienkarsi atkal esi sev pielavusi saubities par saviem spekiem  un tada veida atkal esi  ielaidusi  tarakanusn sava galva  .Izklausas ,ka tas ir tavs galvenais klupsanas akmens ,tu it ka no vispirms  sajuti bailes ,ka var but ka agrak un saubijies par savu parliecibu ,tu pielavi saubas un  viss atkal  lenam  aizgaja  vecajas sliedes ...Atceries ,ka esi stipra un ka tie  ir tikai manu teli un regi ,kuri atkal tevi ievilks bezizejas situacija  .Vismaz ta ir man ,kad pieveicu vienu blakusparadibu un pasmejos par to ,ta atkal sasupajas mana parlieciba par saviem spekiem un viss atkal liekas tik briesmigs un neparvarams . Tumsa atkal atgriezas  mana dzive no jauna  un mani ierauj liel baiu virpuli un ta es netieku ne no vietas ..Ieklausos  visas savas sikakajas izjutas un uzreiz sadomajos nezin ko ,ja tik daudz nedomatu butu daudz vieglak ...Cik stulbi ir but tadam ,kurs pats sev katru dienu nosaka arvien jaunas diagnozes..

Nu es tiešām centos tām visām sliktajām sajūtāt, tā teikt mest mīkstu, jo nu es sapratu ka vairāk tā negribas dzīvot, ierobežot sevi, jo tajā laikā man bija 21 gads, un jqau no 19 es slimoju ar Veģetatīvo .. Sāku pamazām iet no mājas ārā vakaros un doties 2h pastaigās, saku justies labāk, un jau ar laiku sāku prriecāties par visu kas notiek, visā centos saskatīt visu labo .. Nu tas tīri galvā, lai nebūtu jādomā par visu slikto .. Tad pienāca brīdis, kad sapratu ka viss man ir galvā, tieši par tām sajūtām, jo ja vairāk domāju, jo vairāk visādi nelabie nāca virsū ... Nu kaut kā tāā .. Un tiešām, 1,5 gadus biju jau aizmirsusi par VD ..

jā, Wellbutrins ir AD, nav no "vieglajiem", arī samērā dārgs. bet man jau bija vienalga, ko dzert... vairākus gadus centos tikt galā, domājot "pozitīvas domas", bet beigās ārste pateica, ka ielaidu visu diezgan tālu un šobrīd jāārstējas nopietnāk. dažreiz xanaxu iedzeru, kad baigie stresi... bet cenšos pēc iespējas retāk. bet es Tevi saprotu - ikdiena un rutīna ļoti dzen depresijā, pat, ja citiem šķiet, ka tā ir lieliska (daudzi mani apskauž un domāju, ka viņiem prātā neienāk, kā patiesībā jūtos ) un citu nodevība - tas laupa ticību ne tikai cilvēkiem, bet vispār sāk likties, ka dzīvē nekam nav jēgas. bet - viss, ko var salāpīt, nopirkt u.t.t. - tikko uzzināju, ka vienai no manām kolēģēm atklāts audzējs galvā. man ir šoks, jo viņai tikko dzīve sāka sakārtoties... nu jā - tās laikam skaitās īstas problēmas, kaut - dzīvot pastāvīgā stresā un panikā arī nav tas foršākais variants. turies!

Pirms kada laiak ,aizgaja kads tuvs cilveks ar tiesi so diagnozi ..Un tad man sakas ta pa istam sis viss ,laikam izveidoju parak lielu saikni ar so personu .No sakuma pat domaju ,ka ari man ir tas pats ,jo nezinaju ,kas ir vd ..Galva greizas ,nelabumi,sapes ...Arprats ...tfu,tfu ...

Ceru ,ak mums viss nostasies savas sliedes ,gribu  vienkarsi dzivot bez depresijas un bailem ,tas ir ari viss .Savadak bailes ir manas ikdienas sastavdala ,turklat neviens nesaprot ,pat beizi gadas ,ka tuvibieki negribot izmet pa vardam -tu esi jociga ,ar tevi vairs nevar saprasties ,ar tevi kaut kas nav tiesam kartiba ((

Paldies tev Dita ,es padomasu par to ,ko man darit talak ..

Wellbutrins skaitas AD ?Vai dzeri ari ,kadas citas zales ,vai uztura bagatinatajus?