Ingus rakstīja:

Jā, tajā laikā lietoju antidepresantus - rexetin. Tad man nebija tādu reiboņu un nerealitātes sajūtas. Kopš nelietoju (apmēram 6 mēneši), tā sajūta piemeklē, kad savilkta spranda. Jūtos kā uz kuģa.

Šīs ir recepšu zāles? Jāpazvana ģimenes ārstam un jāpasaka tad ka Adaptols galīgi nepalīdz un neko neizmaina - tieši vis paliek vēl jocīgāk.

hera333 rakstīja:

Vai varu pavaicat ,ka jums izpauzas nerealitates ssajuta ,lai varetu salidzinat un nomierinat ,ka man vienigai ta nav ...Vismaz sirds mieram .Vienmer kad runaju ar kadu ,nekad netieku izrunat galvenas nerealitates sajuta nianses .Varbut ,ka ar mani tomer notiek kaut kas slikts.Ludzu mani saprast -katram ik pa laikam uznak saubas ..

Nu man nerealitātes sajūta ir visu laiku, viņa man izpaušas tā ka vis izskatās tāds neīsts nedzīvs es pieņemsim eju uz virtuvi un vis tāds kā sapnī - skatos spogulī liekas ka vis ir tāds nereāls. Tāda nospiesta sajūta uz dzīvi. Vienīgais moments kad man nekas neuzstrauc tas ir kad es guļu. Tiklīdz acis vaļa vis tas pats un tā katru dienu. Es ceru ka atradīsies vismaz zāles kuras varēs noņemt šo nost - tapēc ka normāls skats uz pasauli nav bijis jau kādus 2-3 gadus..

Hera333 a kā Tev ir un vai tev lēkmju veidīgi vai visu laiku?

Identiski tas pats, viss grūtāk ir no rītiem līdz pusdienas laikam... dažreiz ilgāk. Pašam jau šķite ka tā ir šizofrēnija, visi ārsti to noliedz. Man vēl ir uzmācīgas negatīvas domas, ka tu kādam nekontrolēti vari nodarīt pāri utt.
Ļoti smagi ir pēdējos divus gadus, riebjas pilnīgi. Brīvdienas kad kaut ko dari pa majam tad ir ok bet tā kopuma sajūta maigi sakot ir "pakaļā" dzeru AD, Brintalex nu jau gadu un Lexotanil, dažreiz ir labāk bet kopuma viss ir slikti.... ļoti liels stress man ir ikdiena, nav sakartota dzīve, izskiros pirms pāris gadiem, ir bērni, par kuriem visu laiku rūpes utt Visu laiku esmu satraukumā... pat iziet no majas jau ir grūti, ir jāsaņēmās. Vot labi ir tikai tad kad kaut ko kārtīgi fiziski dari, peldi, spele hokeju, velo....
Piemēram braucu mašīnā un šķiet viss, tūdaļ notiks kaut kas, es nojūgšos, viss skiet tāds nereāls, tā kā es nebūtu es pats utt grūti aprakstīt. es visiem ārstiem stāstu kas man ir, visi kā viens saka, ka vajadzīga terapija un ilgstoši kamer izraksies līdz problēmai..... bet jā, protams kad aizjeu pie psihoterapeites tad uz nedēļu man ir labi, jio uzdodu vinai to vienigo jautājumu "vai man nav šizofrēnija vai vēl as cits neatklāts" vienmer atbilde ir noliedzoša.....
Padalieties kam ir līdzīgi un kā tiekat ar to galā.

Psihoterapeite saka, ka manis stastitais ir VDnikja profilsbet mani tas nomierina labi ja uz vienu dienu .

Sveiki, nezinu pat ar ko lai sāk....
Man jau no vasaras sākumā manai VD ir piebidrojusies nebijusi, savādak, nesaprotama izjūta.
Psihoterapeits saka, ka tas ir normāli, tā ir VD, dzeru Venlaxor XR, labāk ir palicis bet tikai brīžiem.
Lielākās problēma ir uzmācīgās domas, nerealitātes sajuta (ja es vispār saprotu, ka tā tā arī izpaužās..), kamoli kaklā, sirds klauves, drebuļi, tremors, trīce.... UN vissriebīgākais, sajūts ka kuru katru mirkli sajuksi prātā vai izdarīsi kaut ko neprognozējamu...
Brauc vnk mašīnā un liekās, ka tulit zaudēsi kontroli pār sevi... Esmu tāda tipa cilvēks, kurš ļoti uztver visu sasāpināti un ņemu pie sirds.
Man ir 30g.
Nesen izšķīros un ir protams sāpe, bet cenšos par to nedomāt.
Vai jums ikdienā distoniķiem arī bieži uznāk sajūta, ka sajuksi prātā, ka zaudēsi kontroli pār sevi, ka neesi vairs es pats... uznāk iekšēja trīce, rokas dreb, auksti/karsti....jā, zinu zinu, ka šie visi simptomi ir rakstīti "simptomu sarakstā" bet vai un cik bieži jūs nomoka šī problēma?
Kad esmu mājās un kko daru, fiziski, vai esmu ar draugiem tad nav jau nekā tāda īpaša... bet kad esi viens, vai no rīta brauc uz darbu tad momentiem uznāk sajūta, ka tulit tuli un vsjo, būsu nojūdzies.... no rītiem dažreiz galvā simtiem domu, mēģinu itkā parslēgites, sanāk un ir ok uz brīdi bet esmu hipohondriķis un visu laiku roku, roku, roku, kas diez tas bija utt....

Sākumā bija ļoti smagi, ar zālēm palika labāk, tas gan. UN gan jau visi to ir darījuši, tā arī es arī es bieži lasīju zāļu anotācijas, par blaknēm utt

Ja, zinu, teiksiet viss tas ir pie panikas, stressa utt bet kā veiksmigāk ar to tikt galā?
Zinu ka fiziska slodze loti palidz, eju kad sanāk uz baseinu, bet kas vēl?

Es teiktu, ka esi uz pareiza ceļa.
Tas kas Tev tur nākk virsū ir trauksme un brīdī, kad zaudē kotroli ir jau panikas lēkme. Es Tavā vietā kaut ko palietotu šai trauksmei. Turpini psihoterapiju. Arī par šīm sajutām stasti terapeitam.
Baseins labi atslābina, atrodi biežāk laika to darīt.
Pats mini, ka kad esi kaut kur un darbojies, tad nav laika slikti justies, jo neieklausies savās sajutās. Tiklîdz esi viens Tu sajūti savā ķermenī kaut ko un ķēdes reakcija gatava un trauksme klāt.
Turies, tiksi galā. Padomā par savu režīmu - kārtīgs miegs, fiziskās aktivitātes, pozitīvās emocijas.
Hipohondriju iegriez pareizā virzienā, nevis meklē simības pēc simptomiem, bet meklē info kā atbrīvoties no stresa, kā iegūt harmoniju/līdzsvaru. Palasi par iņ un jaņ mijiedarbību un sapratīsi kāpēc vajag ne tikai izglītoties bet arī nodarbināt ķermeni.

Sveiki, nezinu pat ar ko lai sāk....
Man jau no vasaras sākumā manai VD ir piebidrojusies nebijusi, savādak, nesaprotama izjūta.
Psihoterapeits saka, ka tas ir normāli, tā ir VD, dzeru Venlaxor XR, labāk ir palicis bet tikai brīžiem.
Lielākās problēma ir uzmācīgās domas, nerealitātes sajuta (ja es vispār saprotu, ka tā tā arī izpaužās..), kamoli kaklā, sirds klauves, drebuļi, tremors, trīce.... UN vissriebīgākais, sajūts ka kuru katru mirkli sajuksi prātā vai izdarīsi kaut ko neprognozējamu...
Brauc vnk mašīnā un liekās, ka tulit zaudēsi kontroli pār sevi... Esmu tāda tipa cilvēks, kurš ļoti uztver visu sasāpināti un ņemu pie sirds.
Man ir 30g.
Nesen izšķīros un ir protams sāpe, bet cenšos par to nedomāt.
Vai jums ikdienā distoniķiem arī bieži uznāk sajūta, ka sajuksi prātā, ka zaudēsi kontroli pār sevi, ka neesi vairs es pats... uznāk iekšēja trīce, rokas dreb, auksti/karsti....jā, zinu zinu, ka šie visi simptomi ir rakstīti "simptomu sarakstā" bet vai un cik bieži jūs nomoka šī problēma?
Kad esmu mājās un kko daru, fiziski, vai esmu ar draugiem tad nav jau nekā tāda īpaša... bet kad esi viens, vai no rīta brauc uz darbu tad momentiem uznāk sajūta, ka tulit tuli un vsjo, būsu nojūdzies.... no rītiem dažreiz galvā simtiem domu, mēģinu itkā parslēgites, sanāk un ir ok uz brīdi bet esmu hipohondriķis un visu laiku roku, roku, roku, kas diez tas bija utt....

Sākumā bija ļoti smagi, ar zālēm palika labāk, tas gan. UN gan jau visi to ir darījuši, tā arī es arī es bieži lasīju zāļu anotācijas, par blaknēm utt

Ja, zinu, teiksiet viss tas ir pie panikas, stressa utt bet kā veiksmigāk ar to tikt galā?
Zinu ka fiziska slodze loti palidz, eju kad sanāk uz baseinu, bet kas vēl?

Katru milu bridi ,tapat ka tev un vel trakak ...Mes turamies kopa ,galvenais atceries ,ka tu tads neesi viens un neesi nenormals ..Ir gruti ,bet vismaz 30%tas dod speku ..

Sākumā bija ļoti smagi, ar zālēm palika labāk, tas gan. UN gan jau visi to ir darījuši, tā arī es arī es bieži lasīju zāļu anotācijas, par blaknēm utt

Ja, zinu, teiksiet viss tas ir pie panikas, stressa utt bet kā veiksmigāk ar to tikt galā?
Zinu ka fiziska slodze loti palidz, eju kad sanāk uz baseinu, bet kas vēl?

hera333 rakstīja:

fakenick7 rakstīja:

Jums arī uz Rudeni vis paasināts? Manā situācijā "Derealizācija"
Tracina, itkā dzeru AD bet nezinu neteikšu ka jūtos labāk...

Gribeju pavaicat ,ka jus domajat ,vai Distonika fantazijas un domu speks var but tik stiprs ,ka iedomato uztveram par realo .Piemeram atminas zudums ,vajprats ,domasanas traucejumi ...Es loti baidos no sis sajutas un briziem liekas ,ka vairs neko nesaprotu un nevaru ,ka galva ir kads ir ko izdzesis ..Tad nomierinos un ta vis atkal ir kartiba ..Laikam jau tas stipri var ietekmet ,to ko daram ,ka jutamies un domas realizejas ...??!!:) diezgan traki

Man dažreiz ir arī tādas domas, ka laižu kautko garām un neatceros kas noticis - un domāšanas traucējumi arī - neloģiskus teikumus dažreiz manuprāt uzrakstu - pēctam pārlasu un saprotu ka Es tā nekad nebūtu rakstijis. Bet nu es nezinu - varbūt mani kautkā ietekmē AD lietošana. Pēc tagad mēneša lietošanas esmu sapratis ka palieku mazāk emocionāls un vairāk atklātāks - pieņemsim to ko es nebūtu teicis kādreiz tagad es varu pateikt. Pieņemsim ja man kautkas nepatika kādreiz un es noklusēju - tad tagad es pa taisno tam cilvēkam sejā mierīgi to varu pateikt.

man tieši pretēji - kad bija galīgi draņķīgi - teicu visiem sejā, ko domāju, jo bija vienalga, kas pēc tam notiks. AD tieši emocijas atraisa pozitīvi, bet bremzē neapdomātu rīcību.

fakenick7 rakstīja:

Jums arī uz Rudeni vis paasināts? Manā situācijā "Derealizācija"
Tracina, itkā dzeru AD bet nezinu neteikšu ka jūtos labāk...

Gribeju pavaicat ,ka jus domajat ,vai Distonika fantazijas un domu speks var but tik stiprs ,ka iedomato uztveram par realo .Piemeram atminas zudums ,vajprats ,domasanas traucejumi ...Es loti baidos no sis sajutas un briziem liekas ,ka vairs neko nesaprotu un nevaru ,ka galva ir kads ir ko izdzesis ..Tad nomierinos un ta vis atkal ir kartiba ..Laikam jau tas stipri var ietekmet ,to ko daram ,ka jutamies un domas realizejas ...??!!:) diezgan traki

Man dažreiz ir arī tādas domas, ka laižu kautko garām un neatceros kas noticis - un domāšanas traucējumi arī - neloģiskus teikumus dažreiz manuprāt uzrakstu - pēctam pārlasu un saprotu ka Es tā nekad nebūtu rakstijis. Bet nu es nezinu - varbūt mani kautkā ietekmē AD lietošana. Pēc tagad mēneša lietošanas esmu sapratis ka palieku mazāk emocionāls un vairāk atklātāks - pieņemsim to ko es nebūtu teicis kādreiz tagad es varu pateikt. Pieņemsim ja man kautkas nepatika kādreiz un es noklusēju - tad tagad es pa taisno tam cilvēkam sejā mierīgi to varu pateikt.

Mani darbs sabeidza. Tagad macos sadzivot. Pamainuju darbibu nedaudz. Galvenais nesedet majss un nenikt. Nezelot sevi. Nedomat ka viss slikti. Bez iemesla

iemesls jau vienmēr ir. vienam pietiek ar sīkumu, lai dzīve liktos sabeigta, citam vajag kraut un kraut, līdz viņš salūzt. darbs man arī nav no "skaistajiem" - dzīves nesmukā puse "jālabo", bet, ja ir labs pamats ģimenē, tad tas visu izlīdzina. ja abās frontēs iztrūkumi, tad ir noraušanās. man ar manu darbu nepieciešamas pozitīvas emocijas un atslēgšanās no visa, bet, ja ir tikai mājas-darbs, tad viss saiet dēlī. reāli jutu, kā pamazām brūku kopā - 3 gadi bija "vajadzīgi". bija vēl sāpīgi brīži, bet par tiem negribas publiski runāt. galvenais - ticēt, ka ar šito "kaiti" iespējams tikt galā.

Es celu maju. Veltu laiku tam. Ir labak

a man tieši no remontiem un ģimenes dzīves viss sagāja grīstē katram laikam savs. viss it kā skaisti - māja, ģimene, darbs arī nav tas sliktākais, bet mani spieda nost - likās, ka dzīve beigusies...:) darbs - mājas... tagad jau esmu apradusi daudz maz, bet sākums bija briesmīgs.